Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nesen ASV noslēdzās īpašā prokurora Roberta Millera (Mueller) vadītā izmeklēšana par Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Nav šaubu, ka Krievija aktīvi cenšas ietekmēt politiskos procesus ārvalstīs, kur vien tas ir iespējams. Latvijā šajā ziņā ir vairāk neatbildētu jautājumu, nekā atbildētu. Īpaši pēdējos gados satraucošas ziņas ir sekojušas viena pēc otras, bet Latvijas augstākā politiskā elite tās uzkrītoši ignorējusi.

Valsts kontrolētais kabeļtelevīzijas operators „Lattelecom” (tagad „Tet”) burtiski uzspiedis saviem klientiem Krievijas propagandas kanālus. To izplatība un popularitāte neapšaubāmi nopietni ietekmēja Latvijas politisko klimatu. Izrādījies, ka pielaides valsts noslēpumiem piešķirtas ļoti ietekmīgām amatpersonām, kuras vēlāk pieķertas apšaubāmās situācijās un kontaktos. Vairumā gadījumu pēdas nepārprotami ved Kremļa virzienā.

Tas viss noticis gadiem, bet diskusijas par šiem jautājumiem ir nevis izmeklētas, bet Saeimas līmenī apklusinātas, burtiski paslaucītas „zem tepiķa”. Vairāki gadījumi identiskās situācijās atbildīgās rietumvalstīs nekavējoties kļūtu par nacionāla līmeņa skandāliem un sāktos nopietni izmeklēšanas procesi. Latvijā nekas tāds nav noticis. Konfrontēti ar tiešiem jautājumiem – kāpēc tā – politiķi izvēlas apklust un skatīties citā virzienā.

Situācijas labākai izpratnei nepieciešams apskatīt notikumus vairāku gadu kopainā. Būtiska robežšķirtne varētu būt 2013. gads, kad par Satversmes aizsardzības biroja, faktiski ietekmīgākās nacionālās drošības iestādes vadītāju Saeimā tika ievēlēts bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Otra būtiska robežšķirtne ir 2014. gads, kad Krievija uzbruka Ukrainai un okupēja tai piederošo Krimas pussalu. Šī krīzes situācija skaudri atklāja Latvijas vājumu un neaizsargātību, ja Krievija censtos uzbrukt arī Latvijai.

Izrādījās, ka Latvijas bruņotie spēki gadiem ilgi ir dzīvojušo hroniskā līdzekļu deficītā, Latvija, pretēji NATO dotajiem solījumiem, aizsardzībai veltīja nevis 2% no IKP, bet gan 0.7-1%. Tas bija arī krietni mazāk, nekā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Kā liecināja daudzi zemessargi, tad situācija ar zemessardzes apgādi bija novesta teju līdz bankrotam. Latvijā nebija arī pienācīgi NATO spēki, kas varētu atvairīt iespējamo pirmo uzbrukuma vilni, kaut vai simboliski. Nebija sagatavoti arī plāni, kā šos spēkus operatīvi ievest.

Atbildība par šo situāciju gulstas uz toreizējo varas partiju „Vienotība” un tā laika partijas biedru, aizsardzības ministru Arti Pabriku. Tieši viņš bija atbildīgs par valsts aizsardzību vairāk nekā trīs gadus. Vēlāk jautāts, kāpēc bija izveidojusies šāda situācija, viņš atbildēja, ka neesot bijusi pietiekama politiskā griba. Bet viņš noklusē faktu, ka viņš pats bija tobrīd ietekmīgās „Vienotības” ietekmīgs politiķis un ministru prezidenta biedrs. Pab­rikam bija visas iespējas ietekmēt šos procesus, bet viņš to, būdams ministrs, nebija izdarījis.

Vēl viena atruna, ka 2014. gads ir pēckrīzes laiks. Te gan jāatgādina, ka 2014. gadā jau bija pagājuši pieci gadi kopš globālās finanšu krīzes un valsts aizsardzība nav jautājums, ar kuru drīkst vilcināties. Valsts drošība bija kritiskā stāvoklī, bet nopietna situācijas analīze un atbildīgo noskaidrošana nenotika ne toreiz, ne arī tagad. Artis Pabriks ir nomainījis partiju un atkal ir aizsardzības ministrs, bet SAB ir piešķīris viņam visas iespējamās pielaides valsts noslēpumiem.

Nākamais uzkrītošais valsts drošības apdraudējums bija zināms jau krietni pirms 2014. gada krīzes, bet netika atrisināts ne toreiz, ne arī šobrīd – piecus gadus vēlāk. Krievija savas intereses Latvijā brīvi un netraucēti gadiem ilgi realizēja, masīvi izmantojot savu televīzijas kanālu plašo izplatību visā Latvijā. Šie kanāli nekautrējoties reklamēja un atbalstīja Krievijai draudzīgus politiskos spēkus un neapšaubāmi tādā veidā iejaucās Latvijas iekšpolitikā.

2014. gadā, kad notika uzbrukums Ukrainai, Kremļa kanāli izvērsa īpaši agresīvu propagandas kampaņu, kas netraucēti pārpludināja Latvijas informatīvo telpu. Latvija atkal izrādījās pilnīgi negatava arī informatīvā kara situācijai. Vēl trakāk – izrādījās, ka lielākais kabeļtelevīzijas operators, Latvijas valstij daļēji piederošais uzņēmums „Lattelecom” nodrošina šo kanālu izplatību un dara to īpaši uzkrītoši. Proti, neviens klients nevarēja iegādāties „Lattelecom” kabeļtelevīzijas pamata paketi bez Krievijas propagandas kanāliem. Faktiski tie tika uzspiesti bez izvēles iespējām tos nepasūtīt un nemaksāt Krievijas propagandas mašinērijai.

Šī absurdā situācija daļēji ir saglabājusies joprojām. Uzņēmuma vadība tai vietā, lai atteiktos no Kremļa kanāliem vai vismaz tos izņemtu no obligāti pasūtāmo saraksta, gadiem ilgi meklēja attaisnojumus, lai to nedarītu. Atrunas vēlāk izrādījās maldinošas. Vispirms „Lattelecom” stāstīja, ka nevar izslēgt no savas piedāvājuma paketes šos kanālus, jo tam nav likumīga pamatojuma. Viņi manipulēja ar sabiedrisko domu, jo šos kanālus „Lattelecom” neviens netraucēja izņemt vismaz no piedāvājuma pamata paketes. Paradoksālā kārtā valsts uzņēmums bija padarījis Kremļa propagandas kanālus par simbolisku OIK jeb Obligātā iepirkuma komponenti kabeļtelevīzijas klientiem.

Tas bija tikai un vienīgi labas gribas jautājums tos ievietot kādā citā, neobligātā piedāvājumā. Tas netika izdarīts. Vēl uzņēmuma pārstāvji skaidroja, ka šāda rīcība ietekmētu viņu finanšu rādītājus, kas ir viņu pamata uzdevums. Pavisam nesen konkurējošais, arī kabeļtelevīzijas pakalpojumu piedāvājošais uzņēmums LMT paziņoja, ka nepiedāvā saviem klientiem Kremļa propagandas kanālus un nav izjutis būtiskus komerciālus zaudējumus. Uzņēmuma vadītājs Juris Binde, atbildot uz jautājumu, kāpēc LMT viedtelevīzijā nav pieejami Krievijas federālie kanāli, atbildēja: „Es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu pārraidīt mums [Latvijai] nedraudzīgu informāciju. Mēs neplānojam to darīt."

Tādā veidā Krievijai bija visas iespējas plaši atbalstīt sev draudzīgus politiķus Saeimas, pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās. Daudzos gadījumos sekmes neizpalika, jo TV joprojām ir viens no efektīvākajiem politiskās reklāmas medijiem. Un atkal – neviena atbildīgā iestāde vai organizācija – ne SAB, ne Saeimas Nacionālās drošības komisija, ne arī Rīgā bāzētais NATO StratCom COE, jeb NATO Stratēģiskās Komunikācijas Izcilības Centrs nepievērsa šai situācijai pienācīgu uzmanību. „Lattelecom” ilgstoši izvairījās kaut ko mainīt, tā augstākie vadītāji saglabāja amatus. Ik pa brīdim notika kādas diskusijas, bet redzami rezultāti izpalika. Jāatgādina, ka Saeimas Nacionālās drošības komisiju toreiz vadīja „Vienotības” pārstāve Solvita Āboltiņa un vēlāk Inese Lībiņa-Egnere. Šobrīd komisijas vadītājs ir ZZS deputāts, bijušais ministru prezidents Māris Kučinskis.

Pavisam nesen atklājās, ka „Lattelecom” padomes vadītājs Gatis Kokins ir atrodams tā dēvētajos „čekas maisos”. Šis fakts SAB noteikti nebija noslēpums arī agrāk. Šī ilgstošās Krievijas ietekmes ignorēšana visus šos vairāk nekā piecus gadus faktiski ir noklusēta, un aktīva rīcība ir izpalikusi.

Līdzīgi nopietni jautājumi ir par pielaižu piešķiršanu visaugstākajām amatpersonām. Aizdomīgi gadījumi ir vairāki, bet apskatīsim tikai divus – visskaļākos. 2013. gadā Latvijas Bankas prezidenta amatā atkārtoti tika pārvēlēts Ilmārs Rimšēvičs. Tas notika neskatoties uz to, ka viņam, kā vēlāk izrādījās bija gana liela ietekme uz visu banku sektoru, Latviju gadiem ilgi bija satricinājuši ļoti smagi banku sabrukšanas gadījumi un valsts saņēmusi regulārus pārmetumus par milzīgu aizdomīgas naudas apriti. Tāpat nesen atklājās, ka viens no tuvākiem Rimšēviča draugiem, biežu ceļojumu biedrs bija Krievijas vēstniecībā un politiskajā aprindās labi zināmais, nu jau mirušais Olainfarm valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Valērijs Maligins. Šobrīd atklājies, ka abi ceļojuši uz Krieviju zvejot, kur ceļi viņiem it kā nejauši krustojušies ar Krievijas militārās industrijas ietekmīgiem darboņiem.

Tāpat atklājies, ka Rimšēvičs piedalījies neoficiālās sanāksmēs tā dēvētajās „Taureņu pirtīs”, kur piedalījies sarunās ar apšaubāmas reputācijas, šobrīd apsūdzētiem biznesmeņiem. Tiesībsargājošajām iestādēm šie fakti bija labi zināmi jau 2013. gadā, bet tas SAB netraucēja viņam piešķirt augstākas kategorijas valsts noslēpuma pielaidi un ieņemt augsto un ietekmīgo amatu. 2018. gadā pēc korupcijas apkarošanas biroja – KNAB iesnieguma prokuratūra uzsāka kriminālvajāšanu pret Rimšēviču saistībā ar kukuļņemšanu. Atklātībā nākusī informācija nevarēja būt noslēpums SAB jau agrāk, bet jautājums, kāpēc viņi šo informāciju ignorēja, netiek uzdots.

Tikpat satraucoša situācija atklājās 2017. gadā. Toreiz SAB pēkšņi atņēma pielaidi valsts noslēpumam Iekšlietu ministrijas valsts sekretārei Ilzei Pētersonei-Godmanei. Te jāatceras, ka tas faktiski ir viens no ietekmīgākajiem amatiem valsts iekšējās drošības sistēmā, šajā pozīcijā ir pieeja visnopietnākajiem valsts noslēpumiem. Neoficiāli avoti vēsta, ka SAB bija spiesti atņemt viņai pielaidi pēc tam, kad kāds sabiedroto izlūkdienests bija pamanījis viņu ar vīru, ballējoties ietekmīgā Krievijas naftas un gāzes kompānijas „Itera” Latvijas nodaļas vadītāja Jura Savicka dzimšanas dienas ballītē. Savickis PSRS laikos bija augsta ranga čekists un šobrīd tiek uzskatīts par Kremļa neoficiālo rezidentu Latvijā. „Itera” faktiski kontrolē bijušo čekistu brālība ar Krievijas prezidentu Vladmiru Putinu priekšgalā.

Saprotams, ka sabiedroto valstu izlūkdienesta pārstāvji varēja būt šokēti, ka NATO dalībvalsts Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre ģimeniski atpūšas un svin kopīgus svētkus ar tik ietekmīgu, ar Krieviju saistītu personu. Latvijā jo­projām neatbildēts jautājums ir, kāpēc SAB šo „neparasto” draudzību nebija pamanījuši jau kopš 2009. gada, kad Pētersone-Godmane kļuva par ministrijas valsts sekretāri. To nebija „pamanījis” arī pašreizējais SAB vadītājs Jānis Maizītis, kurš savā amatā tobrīd bija jau vairāk nekā četrus gadus. Piedevām, Godmaņu ģimene savas tuvās attiecības ar ietekmīgu miljonāru, Krievijas uzņēmuma filiāles vadītāju pat īpaši neslēpa. Latvijā viņi bija kopīgi redzami daudzos publiskos pasākumos.

Tomēr Maizīša vadītajai iestādei atšķirībā no sabiedrotajiem tā nešķita uztraukuma vērta situācija. Gadiem ilgi. Pēc pielaides zaudēšanas Pētersone-Godmane nekavējoties tika pie ļoti labi apmaksāta darba Savicka kontrolētajā, ar Krieviju saistītajā uzņēmumā AS „Latvijas gāze” meitasuzņēmumā, sadales sistēmas operatorā AS „Gaso”. Pētersone-Godmane šajā uzņēmumā tagad ir valdes priekšsēdētāja.

Jebkurā citā valstī šāda situācija, kad Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre izrādās tik cieši saistīta ar Krievijas visaugstāko biznesa un politisko vidi, būtu vismaz izmeklēšanas vērts jautājums par SAB nevērību gadu garumā. Latvijā nenotiek nekas.

Vēl viens līdzīgs gadījums. Gadu mijā sabiedrība uzzināja, ka darbu pametis ietekmīgais un pretrunīgu slavu iemantojušais Satver­smes aizsardzības biroja darbinieks Aigars Sparāns. Neoficiāli avoti vēsta, ka tas noticis pēc stratēģiskā sabiedrotā – ASV vēstniecības – nopietniem jautājumiem SAB vadībai. Acīmredzot jautājumi bijuši tik nopietni un atbildes tik nepatīkamas, ka Maizītis bija spiests darbinieku atlaists. Skaidrs, ka ASV bez nopietna iemesla tā nerīkotos. Bet atkal – neviens pat nav uzsācis diskusijas par SAB darba kvalitāti, kad kārtējo reizi tiek konstatēta tik augsta līmeņa nevērība un nolaidība. Tas nevarētu notikt, ja Maizītim nebūtu kādi ļoti augsta līmeņa politiskie aizbildņi, kuri ir ieinteresēti, ka SAB turpina darboties tikpat vāji, kā līdz šim.

Protams, nevar noliegt, ka zināmas aktivitātes, meklējot Krievijas ietekmes cilvēkus, ir notikušas. Tomēr tās izskatās dekoratīvas un formālas, gluži vai kā dūmu aizsegs, lai kaut kā attaisnotu iepriekšminētās neizdarības un izgāšanās. Ik pa brīdim tiek trenkāts prokremliskais aktīvists Aleksandrs Gapoņenko. Kaut gan katram nopietnam drošības jautājumu ekspertam ir skaidrs, ka Gapoņeko ir margināls darbonis, kurš taisa vairāk troksni un neko nopietni ietekmēt nevar. Saprotams, ka viņam nav un nekad nebūs pieeja kādiem nopietniem noslēpumiem un augstākās politiskās varas rīkiem.

Tāpat ir notverti trīs iespējamie spiegi – viens no viņiem ir pensionārs Latgalē, otrs „Latvijas dzelzceļa” meistars. Visdrīzākais, ka viņiem arī bija darīšana ar Krievijas izlūkdienestiem, bet skaidrs, ka runa ir par viszemākā līmeņa darboņiem, kurus nevienam spiegu dienestam nebūtu žēl atmest, lai piesegtu daudz nopietnāka līmeņa darboņus.

Šie gadījumi labi kalpo, lai nomierinātu sabiedrības uztraukumu par drošības dienestu maz rezultatīvo darbu. Tomēr tie nedod atbildi, kāpēc Latvijā, atšķirībā no Igaunijas, nav notverts neviens visaugstākā līmeņa nodevējs? Specdienesti gan skaidro, ka ik pa brīdim tiek izraidīts kāds Krievijas vēstniecības darbonis, kurš pieķerts aizdomīgos sakaros. Bet gaisā paliek karājoties neatbildēts jautājums – vai šie Krievijas spiegi ir darbojušies bez līdzdalībniekiem visaugstākajos politiskajos līmeņos?

2018. gada sākumā, neskatoties uz iepriekš aprakstītajām problēmām SAB darbā, Jānis Maizītis Saeimā bez nopietnām diskusijām tika atkārtoti pārvēlēts savā amatā.

Šajā rakstā ir pieminētas tikai dažas no vairākām aizdomīgajām epizodēm, kur redzama nepārprotama Krievijas interešu piesegšana visaugstākā līmenī. Ir kādi skaļi nepateikti iemesli, kas politiķiem un medijiem liek klusēt situācijās, kas citās valstīs būtu izraisījuši ļoti nopietnus skandālus.

Viens ir diezgan droši prognozējams – arī pēc šī raksta publicēšanas Latvijas augstākā politiskā elite atturēsies uzdot nopietnus jautājumus par SAB vadītāja atbilstību ieņemamam amatam. Pat labi apzinoties, ka viņa bezdarbība ir sekmējusi nopietnus Latvijas nacionālās drošības apdraudējumus. Kādi tam ir iemesli – mēs varam tikai minēt.

Pārpublicēts no https://jaunagaita.net/

Novērtē šo rakstu:

0
0