Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

28.februārī medijos parādījās ziņa par to, ka Turcija vairs neliegs bēgļiem doties uz Eiropu. Jāpiezīmē, ka tikai no Sīrijas Turcijas teritorijā atrodas 3,6 miljoni bēgļu. Kā zināms, tad sākotnēji Turcija labprāt uzņēma šos nelaimīgos, jo tas deva valdošajai “Taisnības un attīstības partijai” politiskās dividendes - Turcijas iedzīvotāji apsveica palīdzību saviem ticības brāļiem. Vēlāk bēgļi kļuva par maiņas monētu tirgū ar ES. 2016.gadā puses vienojās par to, ka Ankara neizlaidīs bēgļus no savas valsts, savukārt Brisele sniegs finansiālu palīdzību un atsāks sarunas par Turcijas uzņemšanu ES. Šīs vienošanās ietvaros trīs gadu laikā ES pārskaitīja 7 miljardus dolāru.

Kāds varētu būt cēlonis Turcijas lēmumam par robežas atvēršanu? Manā skatījumā šeit ir iespējami divi varianti. Pirmais - ES un ASV šantāža no Turcijas puses ar mērķi saņemt politisku un materiālu atbalstu konfliktā ar Krievijas atbalstīto Asadu, kas faktiski ir pāraudzis konfliktā ar Krieviju. Otrais - iespējama slepena Turcijas vienošanās ar Kremli, kas, no vienas puses, liktu Kremlim pieņemt Erdogana spēles nosacījumus Sīrijā, savukārt Kremlim tas dotu reālu iespēju radīt haosu Eiropā, iepludinot tur bēgļu miljonus.

Ja runā par otro variantu, tad Erdoganam tas būtu izdevīgs dubultīgi. Pirmkārt, ļautu noņemt iekšpolitisko spriedzi, kas saistīta ar bēgļu uzturēšanu, ņemot vērā turku pieaugošo neapmierinātību, un, otrkārt, nodrošināt savas intereses Sīrijā. Un ko tad iegūst vai zaudē Maskava? Faktiski nezaudē neko, jo būtu jāizpilda Sočos panāktā vienošanās ar Turciju, ko jebkurā gadījuma nāktos ievērot, ņemot vērā Turcijas nostāju un to, ka nopietns konflikts ar Turciju šajā reģionā sakarā ar sarežģīto loģistiku Kremlim nav pa spēkam.

Ja runā par bonusiem, tad, kā to rāda iepriekšēja bēgļu krīzes pieredze Eiropā, tā ir laba augsne, lai veicinātu šķelšanos starp ES dalībvalstīm, pie reizes palielinot Kremļa sponsorēto labējo partiju reitingu šajās valstī. Bet arī tas vēl nav viss. Ir vēl viens stratēģisks mērķis, un, Putina vārdiem runājot, tas ir labot “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”. Šajā sakarā gribu atsaukties uz manu 15.01.2020 šajā portālā publicēto rakstu ar nosaukumu “2020. No Tuvajiem Austrumiem līdz Baltijai. Ģeopolitiskās prognozes ASV un Irānas konflikta kontekstā”

(https://www.pietiek.com/raksti/2020_no_tuvajiem_austrumiem_lidz_baltijai_geopolitiskas_prognozes_asv_un_iranas_konflikta_konteksta).

Atgādināšu, ka rakstā gāja runa par krievu politiskā apskatnieka Valērija Soloveja ģeopolitiskajām prognozēm attiecībā uz Maskavas plāniem Austrumeiropā un konkrēti par Tuvo Austrumu krīzes izmantošanu, tai skaitā, izmantojot bēgļu faktoru ar mērķi atraisīt sev rokas postpadomju telpā. Jāpiebilst, ka vairākas V.Soloveja prognozes ir piepildījušās un viena no tām – par konstitucionālajam izmaiņām ar sekojošu varas transformāciju Krievijā. Tas, ka čekistam Putinam ir iepotēts naids pret Rietumiem un viņa kvēlākais sapnis ir sagraut NATO ja ne atklātā konfliktā, tad no iekšienes, šaubīties laikam nevajadzētu. Tāpat ir skaidrs, ka sagraušana no iekšienes būs realizēta, ja dalībvalstīm zudīs ticība NATO līguma 5.pantam.

Nākošais loģiskais secinājums - lai to panāktu, trieciens ir jādod bloka vājākajā punktā, respektīvi, fokusā nokļūst trīs Baltijas republikas. Jā, pirmajā brīdī tas var šķist nereāli. Vispār jau, robežu pārdalīšana un jau sešus gadus ilgstošs karš Eiropas centrā ar smago ieroču izmantošanu un tūkstošiem līķu 21. gadsimtā arī varēja šķist nereāli pirms šie notikumi sākās. Bet viss notikās, kā notikās.

Tomēr, lai izvairītos no tukšvārdības, mēģināšu pierādīt šāda scenārija iespējamību, balstoties uz konkrētām lietām. Un tā, kāds varētu būt pilsoņu aptaujas rezultāts tādās Eiropas valstīs kā Vācija, Francija un Itālijā par tēmu “Vai esat gatavi ziedot savas vai savu bērnu dzīvības, lai aizstāvētu Narvu un Daugavpili pret Krievijas agresiju?”. Pirmais jautājums no aptaujājamo puses visticamāk būtu - “bet kur tās atrodas, vai Āfrikā?”. Ja šajās valstīs radīsies nopietnas iekšpolitiskās problēmas, piemēram, bēgļu krīze, kas papildināta ar no ārpuses inspirētiem “dzelteno vestu” protestiem, tad diezgan ticami, ka šo valstu tautām un tātad arī valdībām būs “pie kājas” 5. pants.

Un tagad par ASV. Nav noslēpums, ka Kremlis iztērēja milzīgus resursus pēdējo ASV prezidenta vēlēšanu laikā, lai panāktu sev vēlamu rezultātu, un sākumā likās, ka pūles attaisnojās. Trampam pietuvinātie darboņi, tādi kā Pauls Manaforts, kas bija saistīts ar Krievijas oligarhiem un specdienestiem, turklāt ticis tiesāts par finanšu mahinācijām, izmantojot Trampa pieredzes trūkumu ārpolitikā, centās pārliecināt pēdējo par nepieciešamību uzturēt draudzīgas attiecības ar Kremli, koncentrējoties vairāk uz konfrontāciju ar Ķīnu un Irānu, kas savukārt varēja radīt labvēlīgus apstākļus darījumam starp ASV un Krieviju, kur maiņas monētas lomā nokļūtu Baltijas republikas un citas postpadomju valstis. Respektīvi, tiktu noslēgta Jaltas vienošanās Nr.2.

Tomēr, ņemot vērā pēdējos notikumus, izskatās, ka Kremlis šeit būs nošāvis greizi un Krievijas nodokļu maksātāju naudiņa būs kaķim zem astes. Kremlis ar savu mentalitāti nespēj saprast to, ka arī prezidents var tikt kontrolēts no sabiedrības puses. ASV gadījumā tie ir ne tikai mediji, bet arī tā saucamais “establishment” jeb politiskā elite.

Kā uzskata daži apskatnieki, piemēram, uz ASV emigrējušais Andrejs Piontkovskis, tad, pateicoties tieši šai elitei, pašreiz Trampa administrācijā ir cilvēki, kas veic “uzraudzības funkciju”, ļaujot adekvāti reaģēt uz izaicinājumiem. Par to liecina nesenā ASV valsts sekretāra Maika Pompeo vizīte Ukrainā un Baltkrievijā, kā arī lēmums aprīkot zemūdenes ar mazas jaudas kodolieročiem kā atbildi uz tā saucamo “Patruševa doktrīnu”, par ko būs runa tālāk. Vai tas dod 100% drošību Baltijas valstīm? Domāju, ka ne.

Un tagad par iepriekš pieminēto “Patruševa doktrīnu”. Šī plāna autors ir Nikolajs Patruševs, bijušais Krievijas FDD direktors un pašreizējais Krievijas Drošības padomes sekretārs, kas tiek uz uzskatīts par personu Nr.2 Kremļa varas piramīdā. Plāna pamatā ir iespēja dot preventīvu triecienu, izmantojot mazas jaudas kodolieročus reģionālos konfliktos.

Kā varētu izskatīties šī plāna realizācija konkrētā situācijā? Kremlis veic spēku koncentrāciju Baltijas valstu pierobežā militāro mācību aizsegā. Baltijas valstu galvaspilsētas un stratēģiskie objekti tiek ieņemti zibenīgas sauszemes, jūras un gaisa desanta operācijas gaitā, tie pāris Baltijā dislocētie NATO bataljoni tiek samalti, bet Šauļu lidlauks ar NATO patruļlidmašīnām tiek iznīcināts ar „Iskanderu” zalvi no Kaļiņingradas. Vācija un Francija izsaka “nopietnas bažas” par radušos situāciju, bet ASV sāk koncentrēt ātrās reaģēšanas spēkus Polijā.

Šajā brīdī Kremlis piedraud ar taktisko kodoltriecienu un šeit jau sākas nervu spēle - kurš pirmais “salūzīs”. Ja ASV nepadosies šantāžai, tad atliks atvilkties, jo nekas jau nebūs zaudēts, tāda “kauja ar izlūkošanu”. Bet, ja tomēr “salūzīs”, tad “ģeopolitiskā kļūda” tiks labota. Šaubīgi, vai to savu doktrīnu realizēs, jo pasākums var kļūt nekontrolējams un Kremļa mafija neies tak zaudēt savus ofšoros nozūmētos aktīvus un nekustamos īpašumus, laupot savām atvasēm iespēju baudīt bezbēdīgo dzīvi “sapuvušajos” Rietumos.

Tomēr viss kas var gadīties, tāpēc, lasītāj, vari parēķināt, kā tas ietekmēs tevi, ja krievs tomēr izdomās iebliezt ar „Iskandera” raķeti dažu kilotonnu trotila ekvivalenta apjomā pa Ādažu bāzi un jeņki dos pretī ar līdzīgas jaudas „Trident”.

Novērtē šo rakstu:

0
0