Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Man nav nekādas saistības ar aktīvistiem, kas tika aizturēti pie Brīvības pieminekļa. Man nav skaidri šo cilvēku motīvi. Mani neapmierina, ka minētās personas nereti uzvedas kā noderīgi idioti varas partiju rokās, lai diskreditētu opozīciju kā tādu. Varbūt šīs personas ir provokatori, nezinu.

Vara citkārt šo paņēmienu pati izmanto, lai vājinātu iespaidu par spēcīgu un gudru opozīciju. Šo cilvēku rīcība vairāk kaitē veidot spēcīgu opozīciju, nekā palīdz. Taču! Es esmu solījis būt taisnīgs.

Ko es redzēju? Es redzēju, ka daži cilvēki, patīk man viņi vai nepatīk, piekrītu viņu izpausmes formām vai nepiekrītu, miermīlīgi un ievērojot lielāku distanci nekā Depo vai Rimi veikalos, stāvēja pie Brīvības pieminekļa. Viens no viņiem turēja rokās karogu. Otram bija mazs plakātiņš. Tāds flešmobs. Miermīlīgs un NEVIENU neapdraudošs, uz vardarbību neaicinošs. Mazliet arī muļķīgs. Bet tāds tas bija - nevienu neapdraudošs. Vismaz es to tā redzēju video.

Šos cilvēkus ar spēku ielika policijas busiņā. Par ko? Nedrīkst Latvijā plakātu rokās turēt? Tiešām? Vai karogu? Ja es tagad uzzīmēšu plakātu un nostāšos tepat mežmalā un man karogs pie viena būs, mani arī brauks savākt? Citiem vārdiem - vara rīkojās nesamērīgi neatkarīgi no tā, kas bija šīs personas!

Ja persona nevienu neapdraud, pret viņu spēku pielietot ir nesamērīgi. Plakāta turēšana rokās pati par sevi nav pikets. Es varu rokās turēt, ko gribu, ja tas neapdraud citus. Plakāta vietā man var būt arī t-krekls ar uzrakstu - Krišjāni, izpildi solījumu, atcel OIK vai atkāpies. Plakātu varu pacelt sporta vai privātā pasākumā un uz tā uzrakstīt kaut ko par Ināru, un arī tas nebūs pikets.

Un tad atcerējos pagātni. 1985. gada 1. maijs: par piketēšanu pret varas iestāžu lēmumiem un nepakļaušanos tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku likumīgajām prasībām pie Brīvības pieminekļa tiek aizturētas vairākas personas. Tā bija norma padomju laikos.

Taču aizturēšana par stāvēšanu ar karogu patiesībā notika 35 gadus vēlāk, un 35 gadu nogrieznis arī lielos vilcienos ir vienīgā atšķirība no padomju laikiem.

Teorijā Latvija ir brīva valsts. Praksē tā nav. Brīvā valstī cilvēkiem ir konstitucionālās tiesības, kuras, starp citu, nevar atcelt valdība vai policija. Pat ar ārkārtas stāvokli nevienam nav aizliegts stāvēt uz ielas ar valsts karogu. Tas nav noziegums. Tas nav likuma pārkāpums! Tas, kas notika, bija brīvības apdraudējums, spēka demonstrējums pret dažiem margināliem neapmierinātajiem. Droši vien, lai iebiedētu pārējos.

Es pats esmu pret piketiem šobrīd, jo uzskatu, ka tam ir vajadzīgs pareizs laiks un motīvs. Bet. Manuprāt, nevar atstāt to, ka poliču busiņā ieliek dažus manā ieskatā dīvaiņus, ka viņi stāv atstatus viens no otra ar valsts karogu vai lapeli rokās, nevienu neapdraudot.

Brīvību tāpat nedod. Cīnīties un pastāvēt par brīvību arī nav komentārs soctīklos. Par brīvību ir jāpastāv reālajā dzīvē. Jo nākamreiz būs pamatojums aizturēt arī tevi, ja kaut kādu motīvu vadīts būsi ar kaut ko neapmierināts. Man šķiet, ka es redzēju, kā notiek Krievijā. Ar stekiem, spēku un ne par ko.

Brīvība ir vērtība, kas mums šķiet pašsaprotama. Bet to nedod tāpat. Mērķis nav sasniegt apmeklējuma rekordus, mērķis ir likt aizdomāties. Par brīvību.

Brīvība ir viss. Ar to mūs apsveicu! Un es aicinu lasītāju, pirms nepiekrist un protestēt, izlasīt uzmanīgi un līdz galam šo ļoti garo un sensitīvo rakstu, ko kopā veidojusi mana aizmugures neredzamā komanda, gudri, dažādu tautību, dzīvē daudz sasnieguši cilvēki. Latvijas patrioti. Tāpēc rakstā tiek lietots “mēs”. Ja vajag – izlasiet šo rakstu trīsreiz. Es aicinu mūs visus būt godīgiem. Pret sevi un citiem. Beidzot – 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas.

Latvijas valsts tika dibināta kā atbilde uz latviešu tautas alkām pēc pašnoteikšanās. Tas nebūtu iespējams, ja Latvijas Republikas tapšanu neatbalstītu tās iedzīvotāju vairākums. Jau pašos pirmsākumos to dibinātāju sastāvs bija daudznacionāls, jo arī šeit dzīvojošie dažādu tautību cilvēki saredzēja Latvijas valsts dibināšanā iespēju realizēt savas pamattiesības. Tieši tādi paši iemesli bija tam, kad tik daudz latviešu un arī nelatviešu atbalstīja Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu, kas iesākās 1990. gada 4.maijā. Tam ir jābūt par pamatu mūsu valsts tālākai pastāvēšanai.

Latvijas valsts ir vienīgā valsts un teritorija, kuru latviešu tauta var saukt par savu dzimto zemi, kurā tā var attīstīties, saglabājot valodu un kultūras mantojumu.

Mēs uzskatām, ka latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valodai mūsu valstī ar valsts valodas statusu. Taču, ir jāatceras, ka ar administratīvām metodēm valodu pie dzīvības nenotur. To notur ar pašapziņu. Kā tas darīts simtiem gadu.

Tajā pat laikā mēs uzskatām, ka Latvija var pastāvēt un sekmīgi attīstīties, tikai apvienojot visus tās iedzīvotājus – Latvijas tautu. Mēs aicinām nešķirot Latvijas iedzīvotājus pēc tautībām vai reliģiskās pārliecības. Tajā pat laikā mēs vēlamies saglabāt kristīgās pamatvērtības. Mēs uzskatām, ka Latvijas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji drīkst paust savus reliģiskos uzskatus, piekopt dažādas reliģiskās tradīcijas, ja tās neaicina uz vardarbību un neaizskar citu personu tiesības un brīvības.

Kopš Satversmes atjaunošanas valsts ir meklējusi veidu kā noformulēt savu attieksmi pret iedzīvotājiem, kuru pamatvaloda nav latviešu un kuri Latvijā bija ieradušies PSRS okupācijas laikā. Tieši šīs attieksmes juridiskās definīcijas meklējumi ir, mūsuprāt, bijuši izcils aizsegs tam, lai varētu realizēt valsts apzagšanu, prihvatizējot uzņēmumus, daudzviet neieviešot labas pārvaldības praksi, kas ļāva uzplaukt korupcijai un, visbeidzot, OIK izstrāde un ieviešana kā viens no pēdējā laika piemēriem. Konsekventas un saskaņotas integrācijas politikas trūkums ir bijis lielā mērā par pamatu tam, ka esam atpalikuši attīstībā no pārejām Baltijas valstīm un par pamatu tam, ka tik daudzi izvēlējās dzīvot ārpus Latvijas. Mums trūkst savstarpējās uzticības.

Tādēļ šodien mūsu mērķis ir izveidot godīgu, modernu, konkurētspējīgu un pārtikušu valsti. Šo mērķi var sasniegt, tikai apvienojot visus Latvijas iedzīvotājus, izturoties godīgi un ar cieņu vienam pret otru, atceļot stereotipus. Mēs nedrīkstam turpināt dzīvot pagātnē, mums ir jāmeklē un jāatrod vienojošais. Tagadnē un nākotnē. Sašķelta valsts nekad nebūs bagāta. Sašķeltības politika vienmēr ļaus piesegt korupciju un zagšanu. Tā tas ir bijis 30.gadus. Un tam ir jāpieliek punkts. Šodien.

Mēs uzskatām, ka Latvijas pilsonība būtu jāpiešķir visiem pēc neatkarības atjaunošanas dzimušajiem bērniem. To, starp citu, ir maz. Tas ir arī valsts pašapziņas jautājums. Nebaidīties. Sniegt roku ir drosmes pazīme.

Mēs uzskatām, ka PSRS okupēja Latvijas Republiku 1939.gadā. Mēs uzskatām, ka tad tika izdarīta viena kļūda – vajadzēja cīnīties, nedrīkstēja padoties un atdot mūsu valsti bez cīņas. Cīnoties līdz galam, vienmēr tiek nostiprināts uzvarētāja gēns. Mums to vajag šodien atcerēties – mēs nekad nepadosimies un savu valsti neatdosim. Nekad. Ne par kādu maksu.

Mēs arī uzskatām, ka šeit šobrīd dzīvojošie, pēc okupācijas iebraukušo cilvēku pēcteči - Latvijas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji nav atbildīgi un līdzvainīgi pie okupācijas fakta.

Tajā pat laikā pēc 1940. gada Latvijas teritorijā iebraukušos cilvēkus un viņu pēcnācējus mēs aicinām izturēties ar cieņu un sapratni pret latviešu tautas attieksmi pret šiem traģiskajiem notikumiem. Šo notikumu rezultātā mēs zaudējām savu valsti, milzīgu daļu tās iedzīvotāju un savu tautiešu (pastāv uzskats, ka latviešu skaits 1939. un 1989. gados bija līdzīgs). Mēs aicinām cittautiešus saprast – mūs, latviešus, dziļi aizvaino dažnedažādās versijas par 1940.gada notikumiem, par tiem sekojošām iedzīvotāju deportācijām un represijām. Mūs dziļi aizvaino ņirgāšanās par šo laiku un okupācijas, deportāciju noliegšana vai attaisnošana. Mēs esam gatavi spert soli pretī savstarpējai sapratnei un cieņai. Mēs aicinām Latvijā dzīvojošos cittautiešus rīkoties tāpat – spert soli pretī.

Mēs nosodām kara noziegumus neatkarīgi no tā, kura karojusī puse tos būtu paveikusi. Mēs negribētu piedzīvot to, ko piedzīvoja tā laika cilvēki. Mēs nezinām, kā mēs rīkotos, kādas izvēles mums būtu jāizdara. Netiesāsim. Nedzīvosim pagātnē. Neturēsim naidu. Naida politika vienmēr zaudē. Vienmēr.

Mēs nedrīkstam turpināt realizēt līdzšinējo integrācijas politiku, mums jāatzīst tās neveiksme pēc būtības.

Mēs domājam, ka ar piespiešanu šeit dzīvojošos cittautiešus runāt un rakstīt latviski, rezultātā iegūstam arī cilvēkus, kuri ir nelojāli, pat neieredz mūsu valsti. Patriotisms nerodas caur piespiešanu, bet sadarbojoties.

Par krieviem un krieviski runājošajiem (lūdzu atvainot par šo terminu. Nezinu, kā īsāk apzīmēt, jo uzskaitīt ir gari un neefektīvi). Kā pirmo soli mēs aicinām Pareizticīgo Ziemassvētkus noteikt par svinamo dienu valstī. Mēs aicinām arī 8.martu noteikt par atzīmējamu dienu – pietiks izlikties, pietiks meklē šajos svētkos to, kā tur sen vairs nav. Sievietēm dāvināt ziedus ir skaisti. Pareizticīgo Ziemassvētki ir kristīga vērtība. Atzīsim vienreiz, ka šos svētkus tāpat svin liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju, neatkarīgi no tautības. Mums ir pārāk daudz sēru dienu un par maz svinamo.

Es personīgi jūs lūdzu tagad ievilkt elpu un izlasīt trīsreiz nākamās rindkopas. Un nekliegt, bet izlasīt un padomāt.

Es zinu, ka tas ir ļoti grūti. Bet. Mēs aicinām latviešus saprast – mēs neatradīsim ģimeni krieviski runājošo cilvēku vidū, kura nebūtu zaudējusi kādu tuvinieku 2. Pasaules karā. Cienīsim šo cilvēku jūtas. Mēs aicinām atzīt, ka mēs negribētu dzīvot pasaulē, kādu to redzēja un mēģināja realizēt Hitleriskā Vācija. Tajā pat laikā mēs esam kategoriski pret jebkurām revanšisma un lielkrievu šovinisma izpausmēm.

Mēs aicinām krievu tautības cilvēkus un krieviski runājošos cienīt to cilvēku jūtas, kuriem PSRS un sabiedroto uzvara par nacismu, lai arī nozīmēja 2. Pasaules kara beigas, tomēr nenesa atbrīvošanu un brīvību. Tieši pretēji. Mums okupācija turpinājās. Pieminiet kritušos, pieminiet viņu veikumu nacisma sagrāvē, bet neņirgājieties un nesoliet mums visiem šo vēlreiz atkārtot. Šis ir jautājums par abpusēju sapratni. Ļoti sarežģīts un vienlaikus būtisks jautājums. Piedodam un veidojam nākotni kopā. Pagātni neizmainīsim.

Daļa krieviski runājošo uzskata, ka Latvijas pašreizējie likumi paredz viņu asimilāciju. Arī Jums, krievi, jābūt drosmīgiem sev atzīt, ka ar cietēju politiku neko nepanākt. Krievu valoda nevar pazust. Miljoniem reižu mazāk  nekā latviešu valoda. Un abas var pastāvēt un nebūt naidā. Ja esam gudri.

Krievi nav vienīgie.

Ebreju tauta vēsturiski ir dzīvojusi Latvijas teritorijā. Ebreju tautai visos laikos ir bijusi un joprojām ir nozīmīga loma un ietekme sabiedrībā. Mēs aicinām to neaizmirst un izturēties ar cieņu. Mēs nosodām antisemītismu visās tās izpausmes formās. Mēs nosodām holokaustu. Mēs uzskatām, ka līdzcilvēkiem, sevišķi jaunajai paaudzei, ir jāmāca par šiem traģiskajiem notikumiem un iemesliem, kamdēļ holokausts vispār bija iespējams. Un tas vēl nav viss.

Latvijā dzīvo tautību pārstāvji, kuru starpnacionālās attiecības ir sarežģītas. Armēņi un azerbaidžāņi kā piemērs. Lai arī mēs saprotam (cik nu vien, skatoties no malas, to ir iespējams izdarīt) ilgstošā konflikta iemeslus, mēs aicinām, dzīvojot Latvijā, spēt izturēties vienam pret otru ar cieņu, atturēties no konfliktēšanas, radikālisma, šovinisma. Mūsu valsts ir mūsu māja, tajā dzīvo dažādi cilvēki. Mums visiem ir jāspēj sadzīvot, jo galu galā – visi mēs gribam vienu - būt veseli, laimīgi, brīvi, mīlēti un paēduši. Cienīsim viens otru.

Mēs neuzskaitījām visas Latvijā dzīvojošās tautības, lūdzu, mūs netiesāt par šo. Mēs iezīmējām redzējumu, kāds ir Gobzemam un tiem, kas nāk un nāks aiz viņa. Šis ir redzējums, kuru mēs piedāvāsim vēlētājiem un kas ir mūsu pārliecība.

Mans, Alda Gobzema, priekšlikums būtu izvedot ceļa karti, kura kalpotu par pamatu veidot vispārpieņemtu integrācijas politiku. Šīs ceļu kartes izstrādē ir jāpiedalās arī tiem, uz kuriem tā attieksies. Tās pamatā ir Latvijas Republikas Satversmes atzīšana un respektēšana. Tie ir pamati, bet, kā mēs zinām, detaļas ir tikpat svarīgas. Un tieši šīs administratīvās detaļas būtu svarīgi noslīpēt, lai tās būtu izpildāmas. Valsts valodas inspekcijai jāstrādā ar izpratni, nevis jāfunkcionē kā čekai. Latvijā neviens latviešu valodu nav aizmirsis. To aizmirst emigrējot, dzemdējot bērnus citā sabiedrībā. Latviešu valodu nevar atņemt nevienam, kam ir pašapziņa. Un to pierāda simtiem gadu. Un tas pats ir ar citām valodām. Tāpēc par to karot ir muļķīgi, vai arī to dara apzināti, lai aiz tā apslēptu korupciju un afēras. Tajā pat laikā integrācija nebūs ne viegla, ne lēta, bet patreiz tās trūkums ir bijis daudz dārgāks, jo ļāvis izmantot mūžīgi sašķelto Saeimu, lai realizētu daudzus valsts apzagšanas projektus un ir bremzējis valsts attīstību. Šī politika ir vedusi mūsu iznīcības virzienā, mūsu kļūst mazāk, ja turpinām tāpat.

Veidosim šo valsti kopā, veidosim to labāku, veidosim to sev. Mums visiem. Darīsim otram to, ko gribam, lai dara mums. Izturēsimies pret citiem tā, kā gribam, lai izturas ar mums. Un, kas nav pret mums, tas ir ar mums. Sašķelta valsts nevar pastāvēt. To pierāda šie pēdējie 30.gadi.

Mums ir jāmainās! Bagātas valsts virzienā. Pagātni mēs nevaram izmainīt. Par to strīdēties neko nedos. Tas mūsu valsti ved pretī iznīcībai. Mums vajag nākotni. Un to, cik tā izcila, noteiksim mēs paši. Ja mainīsimies. Visi! Kopā!

Novērtē šo rakstu:

0
0