Menu
Pilnā versija

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Andris Upenieks · 06.10.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta pildspalva” nav nekas jauns, tā ir tā pati vecišķā “godā celšanas” banalitāte, kas itin “mūsdienīgi” māca tev misijas, upurēšanās apziņu un piekodina, ka savs pašvērtējums ceļams tikai tev pašam un it kā tas raujams no zila gaisa. Vai pašapziņa neizriet no skaidri jaušamā, ka tevi atzīst un NOVĒRTĒ visaptveroši, mans skolotāj, nevis atzīšana jāmeklē prezidenta “apsveikuma” frāžainajā tukšrunībā?

Vai nebūtu jābūt tā: ja tu centies, pilnveido savu profesionalitāti, talantu, personību, radošumu, sevī atklājot agrāk nepazītus kodus, atslēgas uz bērna sirdi, tad tevi par to atalgo morāli un materiāli? Tieši no tā neceļas indivīda pašapziņa, skolas, skolotāja, izglītības prestižs? Tajā pašā nolūkā nav jātrīskāršojas skolotāja algai, ja nezaudējam būtību un negvelžam par atmesta kaula principu kaut kādas cēlas misijas vārdā?

Skumīgi – un sadrūvējos pavisam, domājot par nemitīgām sistēmiskām nedienām, par izglītības nožēlojamo eksistenci, par grūti ieraugāmu izeju. Neviens neskar cēloņa sakni. Skolotājs arī ne: viņam jāpietiek ar to, ka kaut ko atmet, pārāk neaiztiek un jābūt gatavam padancot pēc jebkuras “kompetenču stabules”, tā sakot, lai miers mājās…

Vai cēloņa sakne nav tur, ka izglītības politika pametusi novārtā trīs galvenos pedagoģijas resursus, pirmkārt, skolotāju, otrkārt, skolotāju, treškārt, skolotāju…? Jo kurš gudrs, talantīgs jaunietis būs gatavs apgūt pedagoga amatu (mākslu!), ja prestiža ziņā tas pielīdzināts mazkvalificēta darba profesijai ar nožēlojami zemu atalgojumu (70% no vidējās algas valstī, kādi 20% no Saeimas deputāta algas) un tik pārspīlēti augstu prasību, atbildības līmeni…? Kas notiks, ja šodienas skolotāju deficīta apstākļos pēc pāris gadiem pensionāri un tagad pensijai tuvu esošie pēkšņi uzteiks darbu?

Bet nav jau runa tikai par to: skolas jāpiepilda ar talantīgiem jauniem pedagogiem. No kurienes viņiem rasties, ja situāciju nelabo radikāli? Ar domāšanu - ka tik diena, gads vai deputātu sasaukums galā, ka tik prezidents krēslā, miers un Kariņš  –  neiet cauri!

Var jau mēģināt turēties uz jūsmīgas nots… Bet ko tāds pašapmāns var dot? Jā, priecājos par kolēģiem draugiem, par gana stalto, krietno bijušo audzēkņu pulku un ļoti piezemēti skatos uz savu lomu viņu izaugsmē: esmu rādījis tikai ceļu, gājuši viņi paši.

Jānāk jauniem talantīgiem skolotājiem. Bet pamata kvalitatīvai paaudžu maiņai nav…

Novērtē šo rakstu:

1
0