Menu
Pilnā versija

Protestēšanas nosacījumi

Arturs Priedītis · 19.09.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

2019.gada 31.augustā internetā tika ievietota informācija par socioloģiskās aptaujas rezultātiem. Sociologi noskaidroja tautas velmi protestēt pret politiski sliktiem lēmumiem.

Tautas velme protestēt esot strauji samazinājusies: “Šogad jūlijā iedzīvotājiem tika lūgts vērtēt, vai, viņuprāt, piedaloties dažāda veida protesta akcijās, iespējams panākt sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanu. Vairums jeb 63% iedzīvotāju sniedza noliedzošu atbildi. Šogad fiksētais rezultāts ir par 12 procentpunktiem augstāks nekā pirms gada, kad tika fiksēts relatīvi straujš protesta akciju efektivitātes atzinēju īpatsvara pieaugums. To, ka piedalīšanās protesta akcijās spēj nodrošināt sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanu, atzina 31% aptaujāto, kas ir par 11% mazāk nekā pagājušajā gadā. Šogad fiksētais rādītājs atkārto vēsturiski zemākos rezultātus, kas līdz šim uzrādīti 2014. un 2016.gadā. Protestus kā iedarbīgu rīku sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanai iedzīvotāji visbiežāk atzina 2000.gadā, kad tam piekrita 52% aptaujāto.”

Droši jāsaka patiesība. Latvijā aizvadītajos 30 gados īsti protesti nemaz nav bijuši. Bija sastopama vienīgi gļēva mīņāšanās pie MK ēkas vai Bruņinieku nama. Jaunākā mīņāšanās bija ugunsdzēsēju mīņāšanās ar savām akmens laikmeta mašīnām pie valdības ēkas. Viņi tās mīļajam Kariņam laipni izrādīja 2019.gada 6. septembrī. Savukārt skolotāji vispār vienmēr ir tikai ākstījušies, parodizējot protesta žanru un tādējādi neradot sev sociāli aktīvu pilsoņu reputāciju. Citiem vārdiem sakot, nekļūstot paraugs saviem audzēkņiem (visplašākajā nozīmē).

Sociāli politiskajā protestā būtiskākais ir protesta kapacitāte - prasību konkrētība, neatlaidība, mērķu sasniegšanas radikālisms, protestētāju agresivitāte, protestu organizatoru konsekvence un izturība nepakļauties provokācijām un konformistiskiem piedāvājumiem. Latvijā protestu kapacitāte vienmēr ir bijusi niecīga.

2019.gada 31.augustā publicētās informācijas komentāros uzmanību piesaistīja šāds izteikums: “Kamēr nav deportēti nelegālie krievu migranti, jebkuri protesti būs par labu Maskavai. Tāpēc nekādu protestu nebūs, Latvijas valsts ir svarīgāka par ikdienas sīkajām problēmām.” Arī citos komentāros bija sastopama atruna par protestu nevajadzību, jo protesti var apdraudēt LR valstisko pastāvēšanu.

Citētais izteikums ir negaidīts un mulsinoši pārsteidzošs. Visvairāk mulsina divi momenti.

Pirmkārt, cilvēciski necienīgā un pazemojošā dzīve nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā tiek atzīta par “ikdienas sīkajām problēmām”. Tātad vispārējā nacionālā katastrofa, latviešu tautas izmiršana un aizklīšana svešumā, organizētās noziedzības degradējošā ietekme uz tautas morāli tikumisko seju, apkaunojošie statistiskie rādītāji un citas nelaimes, ir sīkums un nemudina protestēt.

Saprotams, tāda izturēšanās liecina par ļoti sliktu vietējās sabiedrības ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu. Tātad sabiedrības kādā slānī ir pilnīgi aplams priekšstats, kas ir valsts un tajā skaitā kas ir “Latvijas valsts”. Sanāk, ka valsts un tajā skaitā “Latvijas valsts” var droši būt kriminālā kapitālisma iemiesojums un pret to nav jāprotestē.

Otrkārt, jocīga ir rusofobiskā atruna. Kā zināms, “nelegālie krievu migranti” ir Latvijas kriminālā kapitālisma organisks elements un noziedzības ziņā varbūt pat pārspēj latviešus. Vēl ir labi zināms, piemēram, par Latvijas banku lomu Krievijas kriminālajos darījumos. Ja Latvijā sāktos protesti pret kriminālo kapitālismu, tad tas taču būtu nevis par labu Krievijai, bet par sliktu Krievijai, traucējot vai pat likvidējot Latviju kā Krievijas kriminālā kapitālisma būtisku placdarmu.

Nākas priecāties, ka daudzos komentāros ir pareizi izskaidrota neprotestēšana kā latviešu mentalitātes sekas. Tam spilgts piemērs ir šāds anonīms komentārs: “Latvieši nav spējīgi protestēt. Ir viena dzīvnieku suga, kura, krītot plēsoņam zobos, neizdveš ne skaņas. Tās ir aitas. Ja runājam par cilvēkiem, tad tie ir latvieši. Un tam ir vēsturiskas saknes- tie, kas savulaik ir protestējuši, tie ir nokauti, apšauti, aizvesti, izvesti, paši aizbēguši. Genofonds ir degradējies, un palikuši tie, kas pielāgojas, lokās kā niedres vējā un lien. Varbūt tā arī labi, pretējā gadījumā latvieši kā tauta būtu iznīdēta vispār- tagad ir vismaz kaut kādas nožēlojamas paliekas, kas ir vairāk par neko. Un politiķiem uz kuslajiem "Liku bēdu zem akmeņa" protestiem ir pilnīgi pajāt.”

Protestu vadīšana ir elites sociāli politiskā misija. Elite veidojas no tautas inteliģences izcilākajiem pārstāvjiem. Ja tauta vēlas mainīt valsts modeli (latviešu tautas bojāeju var glābt vienīgi valsts modeļa maiņa), tad tai ir jāpanāk šīs maiņas akceptēšana elitē. Taču praktiski tauta nekad nepieprasa valsts modeļa maiņu. Par to liecina cilvēces vēsture. Tauta  (ļaužu masas) parasti nevēlas kaut ko radikāli mainīt, ja ir pieejama barība, jumts virs galvas un iespēja radīt pēcnācējus. Ļaužu masām tādi skaisti vārdi kā “brīvība”, “neatkarība”, “suverenitāte”, “demokrātiskums”, “sociālais taisnīgums”, “materiālā vienlīdzība”, “tiesiskums” visbiežāk neko neizsaka un asociējas ar tukšiem prātojumiem. Valsts modeļa maiņa vienmēr ir elites pasākums un idejiski dzimst elites iekšējo (no valdības rūpīgi slēpto) diskusiju rezultātā.

Lai notiktu valsts modeļa maiņa, jābūt elites dziļi patriotiskai ieinteresētībai uzlabot tautas dzīvi un elites spējai rīkoties racionāli. Taču ar elites racionālismu vien ir par maz. Racionālisma zināmam resursam ir jābūt arī tautas apziņā. Tautas apziņa apliecina tās garīgo stāvokli – dzīves izpratnes adekvātumu un kvalitāti. Šajā ziņā jautājums ir par to, cik dziļi un objektīvi tauta izprot dzīves realitāti. Tautas apziņas kvalitāti nosaka tās kompetence realitātes izpratnē. Nesen augusta slavenajās jubilejās apliecinātā attieksme pret “Baltijas ceļu”, Molotova-Rībentropa paktu, “Augusta puču” liecina par latviešu vairākuma drausmīgu nekompetenci dzīves realitātes izpratnē. Pēcpadomju ideoloģija ir šausmīgi izkropļojusi priekšstatus par visjaunāko laiku vēsturi un šodienas dzīvi.

Tomēr faktiski nekā negaidīta nav. Cilvēki nespēj ilgi pretoties ideoloģiskajai iedarbībai. Kad šī nespēja izvēršas zināmā cinismā un nihilismā, cilvēkiem zūd atbildība par notiekošo valstī, sabiedrībā. Cilvēkiem zūd solidaritātes apziņa, līdzcietība, patriotisms. Tas viss liecina par tautas masu apziņas degradāciju. Minētās socioloģiskās aptaujas rezultāti to apstiprina.

Katrā ziņā ir jāņem vērā tas, ka bijušo sociālisma zemju ļaužu masas nebija gatavas līdzdarboties racionāli veidotā politiskajā darbībā pēc “perestroikas/atmodas” eiforijas. Padomju laika audzināšana, izglītība, ideoloģija neveicināja konstruktīvu politisko apziņu un pilnvērtīgas politiskās zināšanas. Arī inteliģencē politiskās apziņas līmenis un politisko zināšanu līmenis bija nepietiekams klasiskā kapitālisma iekārtas veidošanai. Ja kādam interesē konkrēts piemērs, tad ieteicams lasīt “Dienā” 2019.gada 6.septembrī publicēto interviju ar tādu varenu partijas bosu kā Ašenradens. Pat negribas ticēt, ka var būt tik neizglītots cilvēks (ar augstāko izglītību) politikas jautājumos, pilnīgi neko nesaprotot politisko procesu specifikā, politisko institūciju būtībā, politisko koncepciju saturā utt. Tā ir tik šausmīga nezināšana un neizpratne, ka nav vērts pat sākt kritiski izvērtēt šī kunga teikto par politiku. Tāpat nav nekādas jēgas pievērsties viņa dārgās vecās un jaunās vienotās vienotības darbībai. Tā vienmēr ir bijusi nacionāli reakcionāra un noziedzīga darbība kriminālā kapitālisma stutēšanai.

Sarunā par protestēšanas nosacījumiem pats galvenais ir tas, ka sociālisms netika sagrauts, lai uzlabotu ļaužu masu dzīvi. Sociālisms tika sagrauts, lai uzlabotu sociālisma valdošā slāņa (PSKP/VDK nomenklatūras un tās cītīgāko pielīdēju) dzīvi kriminālā kapitālisma formātā. Arī pēc sociālisma sagraušanas LR un citur padomju valdošais slānis saglabājās kā “elite”. Šī “elite” ieviesa un nostiprināja pseidopolitiku, kurai jāmaskē kriminālā kapitālisma dominējošā izpausme – organizētā noziedzība. Tādos apstākļos ne varas inteliģence, ne tās “elite” nevar būt protestu organizētāja.

Valsts veidošanās (teiksim, LR atjaunošana) sākas nevis ekonomikā, militārajā jomā, bet vērtību un ideālu formulējumos turpmākajai dzīvei. Viens ir valstiskuma institūciju morālā novecošanās un formu izsīkšana, pavisam kaut kas cits ir valstiskuma formu apzināta kropļošana vai kropļojumi idiotu (ašenradenu) dēļ, ar ko Latvijā tiekamies pēcpadomju laikā. Regresa apstākļos nav iespējami sociālie protesti “no apakšas”, kad protestus iniciē tautas masas. Protesti “no apakšas” ir iespējami vienīgi tad, ja sociumā ir augšupejoša dzīves trajektorija. Tādā gadījumā sabiedriskajā apziņā valda vairāk vai mazāk instinktīva tieksme visu uzlabot un rūpēties par labāku nākotni. Turpretī regresa apstākļos tādas tieksmes neeksistē. Regresa apstākļos valda bezcerība, neticība dzīves progresam un labākai nākotnei.

Novērtē šo rakstu:

0
0