Menu
Pilnā versija

Modernā banalitāte

Arturs Priedītis · 11.10.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.  

Pašlaik moderna banalitāte ir žēlošanās par Rietumu civilizācijas bojāeju, “baltās” rases degradāciju un deģenerāciju. Tāda žēlošanās vairs nav nekas jauns. Tāda žēlošanās vairs neliecina par oriģinalitāti, jo netiek pateikts kaut kas pirmreizīgs, savdabīgs, īpatns. Rietumu civilizācijas bojāeja un eiropeīdu garīgais sabrukums ir aksioma. Tātad fakts, kas bez pierādījuma tiek pieņemts par patiesību. Doto bēdīgo apgalvojumu nevajag apgādāt ar konkrētiem piemēriem un pārliecinošiem argumentiem.

Par civilizācijas sabrukumu liecina ļoti daudzas izpausmes. Spilgti liecina, piemēram, valsts kā sabiedrības politiskās organizācijas degradācija. Valsts ideja un valsts organizēšana vienmēr bija un joprojām saglabājas kā civilizētības fundamentāls sasniegums. Valsts joprojām ir katras sevi cienošas tautas sapnis, ideāls, pašrealizācijas kulminācija. Tagad valsts vērtība ir apdraudēta. Temperamentīgā esejistikā tiek rakstīts par “valstīm-paklīdenēm”, “neizdevušām valstīm”, “revizionistiskām valstīm”, “deep state”. Cenšoties glābt valsts reputāciju, tiek aicināts radīt “jaunu humānismu”, “jaunu apgaismību”, “jaunu konservatīvismu”. Zūd ticība likvidēt globālisma ideoloģiju, kas pašlaik ir valsts reputācijas galvenais grāvējs. Daudzas valstis konstitucionāli nostiprina starptautisko tiesību prioritāti, tādējādi brīvprātīgi atsakoties no valstiskās suverenitātes. Tādas valstis var ietekmēt no ārpuses un vietējā elite nevēlas neko mainīt nacionālo interešu aizsardzībā.

Satversmes 68.pantā ir teikts: “Slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju (!?) var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences. Starptautiskus līgumus, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums.”

Dotajai normai, kas stājās spēkā 2003.gada 5.jūnijā, nav nekādas jēgas, jo LR nav suverēna valsts pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Tāpat no Satversmes jau sen vajadzēja izsvītrot 1.pantu “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Tā vietā, lai sakārtotu konstitūciju atbilstoši vēsturiskajai realitātei (tajā skaitā pareizi raksturotu valsts karogu), valdošā kliķe sagatavoja ļoti kroplu Satversmes preambulu.

Mūslaiku galvenā politiskā problēma ir dilemma starp nacionālajām interesēm un globālismu, ko faktiski musina tikai viena valsts – ASV. Diemžēl ASV palīdz valstis-kompradores (ārvalsts atbalstītājas, tās aģentes savā zemē). Rietumu civilizācijas katrā valstī tagad ir nacionālie spēki un globālisma spēki – kompradoriska elite. Globālisms vairs nav snaudoša metastāze (slimības perēklis) Rietumu civilizācijā. Globālisms nav arī epidēmija tikai kādā atsevišķā zemē. Faktiski globālisms ir pandēmija – epidēmija, kas ir izplatījusies ļoti plašā teritorijā (daudzās valstīs visos kontinentos).

Moderna banalitāte ir arī saruna par latviešu tautas mobilizēšanos cilvēciski cienīgai dzīvei. Lai mobilizētos garīgajai atdzimšanai un pārvarētu metafizisko (un tātad kopumā antropoloģisko) katastrofu, nepieciešams kaut ko saprast. Vispirms un galvenokārt ir nepieciešams saprast un savienot kolektīvi ideālos mērķus, kuriem ir noteikta kvalitāte, ar savām interesēm, kurām arī ir jābūt noteiktai kvalitātei. Neapšaubāmi, runa ir par vispārnacionāliem ideālistiskiem mērķiem, bet nevis materiālajiem mērķiem. Cilvēkā ir nepieciešamas jūtas par idejām – idejiskajiem mērķiem. Bez tā nav iespējama stratēģiskā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas atmošanos un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret idejiskajiem mērķiem. Cilvēkos ir jāatmodina transfromācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un vadīta.

Bez stratēģiskās mobilizācijas nav iespējams sākt atdzimšanas procesu. Stratēģiskās mobilizācijas pamatā ir ideja – idejiskais mērķis. Turklāt emocionāli izgaismots idejiskais mērķis. Atdzimšanas mobilizācija nevar notikt bez noteiktiem personības parametriem. Proti, noteiktām cilvēku iezīmēm un garīgajām nostādnēm, kuras argumentēti pamato atdzimšanas nepieciešamību un cīņas nepieciešamību, bez kā nav iespējama atdzimšana. Jaunās „attīrītās” un mobilizētās personības ir pēc tam jāsaliedē mikrokolektīvos, bet jaunie mikrokolektīvi vēlāk ir jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu realizācijai. Taču cilvēks faktiski atsakās no sevis sev, jo viņa atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis.

Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā aizvadītajā pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau padomju laikā „perestroikas/atmodas” kontekstā) notika cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības padibenes) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tādas drausmīgas situācijas rašanās nevarēja palikt bez kardinālām sekām. Vissvarīgākās sekas ir divas: intelektuāļu/inteliģences slāņa likvidācija un antropoloģiskā (metafiziskā) katastrofa. Tā visa rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīga un ideālistiski orientēta inteliģence, kas varētu uzņemties atdzimšanas mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadīšanu. Tādējādi latviešu tauta ir pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Latviešu tautas virzība ir sairuma, sabrukuma, normālu struktūru izjaukšanas un izsmiešanas virzība. Drīkst teikt – nacionālā debilisma progresējoša virzība. “6.oktobra paaudzes” valdības simulakra lepnie “583 darāmie darbi” ir latviešu tautas dzīves vajadzību ņirdzīgas izsmiešanas paraugs. “Nācijas tēva” apoteoze un miesas uzturēšana ar bezmaksas ēdienu un papildfinansējuma miljoniem ir latviešu tautas gara un prāta destrukcijas simbols. Deģenerāti latviešiem raksta ne tikai komentārus, bet raksta “rakstus”, dibina politiskās partijas, vada parlamentu, tēlo ministrus. Acīmredzot tiekamies ar latviešu tautas terminālo (beigu, gala) krīzi. Tāda tauta nevienam nav vajadzīga ne kā civilizētības kāpinājuma objekts, ne kā koloniālās pakļautības trofeja. Tādu tautu nemaz nav iespējams uzskatīt par tautu.

Moderna banalitāte ir “nācijas tēva” intelektuālo un morālo īpašību kritika. 2019.gada 30.septembrī “nācijas tēvs” atklāja savu šausmīgi melno dvēseli. “Delfos” varēja lasīt: "Mūsdienu akadēmiskā pasaule ir "iedzīta projektu slazdos". Tā es to sauktu. Mēs nevaram izmainīt lielās straumes, ja vēlamies plūst līdzi tām un gūt no tām labumu, tomēr varam saglabāt veselo saprātu un savā Alma Mater tiekties uz līdzsvara atjaunošanu starp birokrātiju un zinātni, starp burtu un garu," Latvijas Universitātes Senāta svinīgajā sēdē pirmdien sacīja Valsts prezidents Egils Levits."

Dziļi amorāli teikts! Nevienam īstam cilvēkam (ne tikai zinātniekam) nav vajadzīgs līdzsvars starp birokrātiju un zinātni, burtu un garu. Katram īstam cilvēkam galvenais, vadošais, vajadzīgākais, vērtīgākais ir zinātne un gars. Turpretī birokrātija un burts ir šķērslis, traucēklis, pretinieks, nasta. Kāds gan melns tips ir šis “nācijas tēvs”! Tādus amorālus domu graudus nav nācies lasīt. Turklāt publiski ieteiktus valsts galvenajai augstskolai. Tāpēc nebūs nekāds brīnums, ja melnais “nācijas tēvs” sludinās savai “nācijai”, ka cilvēka dzīvē alkātība, nauda, bagātība, manta, karjera, slava, vara ir galvenais.

“Nācijas tēvam” noteikti ir sava vērtību skala. Tajā garīgais nav augstāks par materiālo, vispārējais nav augstāks par atsevišķo, taisnīgums nav augstāks par likumu, kalpošana nav augstāka par valdīšanu, vara nav augstāka par privātīpašumu. Vai inteliģences iniciatīvas autori "Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu" zināja, cik dziļi amorālu tipu viņi bīda uz Rīgas pili kā “nācijas” glābēju, aizstāvi, vadoni?

Kas attiecas uz "projektu slazdiem", tad faktiski mūsdienu pasaulei nav neviena projekta, jo nav vērtību bāzes un nav ideju bāzes. Tā ir šodienas nelaime - cilvēcei nav nākotnes projekta. Eksistē vienīgi atziņa, ka kapitālisms/liberālisms/demokrātija ir totāli sašķobījusies un ar cilvēku saprātu kaut kas nav kārtībā. Taču neviens nevar pateikt, ko darīt, lai turpmākajā dzīvē tiktu vaļā no visām briesmām un rastos ticība nākotnei. Tiesa, ne visā globālo sociālo problēmu analītikā ir izteikta neskaidrība par nākotni. Tiem speciālistiem, kuri cilvēku likteni atvasina no demogrāfiskā stāvokļa, nākotnes projekta trūkums nav pārsteigums. Demogrāfiskā pāreja uz planētas noslēgsies tikai 2050.gadā. Pēc tā iestāsies planetārais līdzsvars un stabilitāte. Nākotne vairs neliksies tik bezcerīga, un optimistisks nākotnes projekts piedzims, tā teikt, pats no sevis.

Novērtē šo rakstu:

0
0