Menu
Pilnā versija

Meļņiku Latvija

Lato Lapsa · 24.06.2015. · Komentāri (56)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nesen kāds Latvijas sabiedrībā gana pretrunīgi vērtēts cilvēks man atrakstīja nelielu e-pasta vēstuli, kurā cita starpā norādīja uz, viņaprāt, ārkārtīgi nozīmīgo starpību starp "virtuālās žurnālistikas" un "reālo" pasauli. Šī tēze man ienāca prātā, atskatoties uz aizvadīto mēnesi, kura laikā Pietiek gandrīz katru dienu ir publicējis vismaz manam zināšanu līmenim jaunus un interesantus faktus par uzņēmēju, izbijušu prezidenta padomnieku, izbijušu finanšu ministru un ko tik vēl ne Vasiliju Meļņiku.

Teikšu atklāti - man jau daudzus gadus ir šķitis, ka sakarā ar savu pamatnodarbošanos es esmu diezgan labi informēts par lietām, kas notiek valstī, cilvēkiem, kuri liek šīm lietām notikt, un šo lietu notikšanas apstākļiem. Taču, ja man pirms pāris mēnešiem kāds būtu lūdzis pāris teikumos raksturot Vasilija Meļņika vietu šajā sarežģītajā sistēmā, es droši vien atbildētu ar vieglu smaidiņu un, tā sacīt, pagātnes formā.

Manā izpratnē minētais kungs savus ziedu laikus piedzīvoja tālajos deviņdesmitajos gados, arī pats būdams diezgan tipisks šīs te desmitgades produkts. Bija tāda demokrātiskā partija Saimnieks, bija Ziedonis Čevers un fonds Drošība, bija bijušo komjaunatnes funkcionāru "pulciņi", bija no mūsu dienām būtiski atšķirīga politisko un biznesa lietu kārtošana, - un tam visam pa vidu organiski iederējās Vasilijs Meļņiks ar savu ilggadējo biznesa partneri Ēriku Kažu.

Taču viss tas it kā pagāja reizē ar pašiem deviņdesmitajiem: pasaule mainījās, Latvijā pieņemtā lietu kārtošanas sistēma arī, ekskomjaunieši izšķīda, kur nu kurais, toreizējās partijas un fondi iznīka, kompanjons Kaža aizbrauca uz Floridu spiest apelsīnu sulu, bet Meļņika savāktā rūpniecības uzņēmumu kolekcija pašķīda reizē ar viņa paša pelēkā kardināla "goda nosaukumu".

Protams, es kaut ko pa ausu galam biju dzirdējis par šī kunga jau mūslaiku puskriminālo ņemšanos ar saviem mazākumakcionāriem, par slēpto kontroli pār Rīgas kuģu būvētavu, par viņa īpatno un ne gluži nesavtīgo "piepalīdzēšanu" Valdim Zatleram, Edgaram Rinkēvičam un kompānijai, par "interesantajiem" kontaktiem Krievijā, par vēl "interesantāko" līdzdalību Ukrainas naftas platformas iegādē, utt.

Tomēr tie visi, no "virtuālās žurnālistikas" viedokļa raugoties, šķita tādi nenozīmīgi sīkumi. Jā, pat platformas 400 miljonu darījums, kuru laikam pirms kāda gada sev ierastajā "objektīvajā" manierē, acīmredzot kārtējā "jumta" interesēs bija atspoguļojis raidījums Nekā personīga, līdz ar to tolaik pārvelkot treknu svītru šī stāsta ticamībai.

Tā nu uz jautājumu par Vasilija Meļņika lomu pašreizējā Latvijas politekonomiskajā ietekmes un lietu kārtotāju neformālajā nomenklatūrā es pirms diviem mēnešiem bez garām pārdomām būtu atbildējis - pffffe, pusnosprādzis trešās svara kategorijas dinozauriņš, neņemiet galvā.

Vairs es tā neatbildētu, - Pietiek publikācijas mēneša garumā ir uzskatāmi parādījušas, cik spējīgs un piemērots mūslaiku Latvijai ir šķietami pussprāgušais dinozauriņš.

Perfekti sakārtotas lietas Ekonomikas policijā un citās tiesībsargāšanas iestādēs, šķiet, arī Iekšlietu ministrijas vadībā. Faktiska neaizskaramība, kārtojot savas pat starptautiskās naudas atmazgāšanas un finanšu pārpumpēšanas shēmas. Lieliski "piejaucēti" dažādu sugu politiķi - no Zatlera līdz Rinkēvičam un Godmanim. Pa ordenim gan no Krievijas, gan no Latvijas. Un tā tālāk - Pietiek publikācijas pārlasīt varat paši un paši arī izdarīt secinājumus.

Līdz ar to pašlaik ir jauns jautājums, uz ko man pašlaik nebūtu skaidras atbildes, - cik vēl pašlaik Latvijā ir šādu "virtuālajai žurnālistikai" neko nenozīmējošu, taču "reālajā" dzīvē pat ļoti nozīmīgu meļņiku un kāda ir šī meļņiku kolektīva patiesā loma Latvijas valsts virzībā. Šķiet, diemžēl nebūt ne maza.

Novērtē šo rakstu:

0
0