Menu
Pilnā versija

Krīze – iespēja drosmīgiem lēmumiem

Jānis Meirāns · 25.04.2020. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā jau katra krīze, tā ir ne tikai lielāka vai mazāka ķibele, bet arī zināmā mērā iespēja. Šoreiz manas pārdomas par to, kādai būtu jābūt valsts rīcībai, lai mēs visi kopā ne tikai atkopotos no šīs krīzes, bet izietu no tās spēcīgāki un konkurētspējīgāki. Valsts atbalsta mērķim ir jābūt nevis tikai “pārziemot” vai atkopties, bet arī izmantot šo krīzi, lai vismaz daļēji novērstu tās strukturālās problēmas, kas bija novērojamas ekonomikā jau pirms krīzes.

Pirmais un būtiskākais – neārstēt jaunas problēmas ar vecām zālēm. Jāsaprot, ka šī ir jauna krīze, esošā pieredze var noderēt, bet tā diez vai būs pietiekama, lai nodrošinātu sekmīgu atkopšanos. Mehāniska izdevumu apgriešana, budžeta konsolidācija un finanšu institūciju glābšana uz tautsaimniecības rēķina nebija labākais risinājums iepriekšējā krīzē un nebūs tāds arī šoreiz.

Īss kopsavilkums:

nevis pabalstus par nekā nedarīšanu, bet stipendijas par mācīšanos un jaunu, praktisku iemaņu iegūšanu un subsīdijas darba devējiem par apmācāmo nodarbināšanu;

atbalsts tām nozarēm, kurās pirms krīzes bija darbaspēka trūkums, atalgojums ir virs vidējā un kuras ir orientētas uz eksportu;

ieguldījumi digitalizācijā – jauni projekti valsts pārvaldes efektivitātes uzlabošanā un atbalsts IT nozarei;

ieguldījumi videi draudzīgas un funkcionālas transporta infrastruktūras izveidē – dzelzceļa un sabiedriskā transporta integrācija Rīgā, velo infrastruktūra, stāvparki Pierīgā, infrastruktūra Rīgas apkaimēs;

investīciju programma ražošanas iekārtu un esošo puduru (clusters) attīstīšanai prioritārajās nozarēs, kā arī finansējums zinātnei un pētniecībai (vismaz likumā jau noteiktā 1% no IKP līmenī);

Tūrisma straujākai atjaunošanai ir nepieciešams pieņemt lēmumu par marihuānas legalizāciju un valsts kontrolētu audzēšanu un tās pārdošanu.

Ekonomikas ministrijas 2019. gada Latvijas Ekonomikas attīstības pārskatā identificēti sekojoši būtiskākie šķēršļi ekonomikas attīstībai: darba tirgus reģionālās atšķirības un prasmju pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstība[1]. Attiecīgi arī valsts atbalstam krīzes pārvarēšanai ir jābūt orientētam uz šo problēmu novēršanu un mazināšanu. Nevis pabalstu veidā par bezdarbu vai dīkstāvi, bet par darba vidē balstītu mācību – stipendijas par mācīšanos (cilvēkam) un mācīšanu (uzņēmumam), kā arī daļēji valsts subsidētas darba vietas nākamos 6-12 mēnešus (valsts sedz daļu no darba algas uzņēmumam).

Izvēloties nozares, kurām būtu pieejams šāds valsts atbalsts, ir jāvērtē šādi kritēriji:

Pirms krīzes bija darbinieku deficīts;

Orientētas uz eksportu;

Atalgojums nozarē ir virs vidējā valstī;

Iemaņas svarīgākas par diplomu (atkrīt, piemēram, medicīna, juristi u.c., kur ir svarīga formālā izglītība un ko objektīvi nevar paveikt īsā laika posmā);

Izvērtējot vēsturiskos datus šiem kritērijiem atbilst sekojošas nozares – IKT pakalpojumi un apstrādes rūpniecība (kokapstrāde, ķīmiskā rūpniecība, metālapstrāde, elektrisko un optisko iekārtu ražošana u.c.) (avots: CSP un Latvijas Ekonomikas attīstības pārskats 2019).

Papildus valstij ir jārealizē projekti šajās nozarēs, piemēram, e-pārvalde un digitalizācija, kuriem līdz šim nepietika finansējuma. Tas būtu salīdzinoši ātri realizējams atbalsts nozarei un iespēja iesaistīt jaunos darbiniekus konkrētos projektos, kamēr atkopjas eksporta tirgi, kā arī tiktu uzlabota valsts pārvaldes efektivitāte, ieviešot jaunus digitālus risinājumus. Un nevis 10 vai 20, bet 100 vai 200 miljonu investīcijas.

Ražošanas attīstība, ir visgrūtāk realizējamais pasākums. Sekmīgam izrāvienam ir nepieciešami vairāki priekšnoteikumi:

esoši puduri (clusters);

Apmācīti un zinoši cilvēkresursi;

esoša integrācija piegādes ķēdēs.

Labā ziņa – izskatās, ka Eiropā būs tendence uz nearshoring, jeb ražošanas izvietošanu tuvāk mītnes zemei, pretstatā “visu ražo Ķīnā” pieejai. Ražošanā pirms krīzes Latvijā lielākā problēma bija darba ražīgums, kas ir būtiski zemāks nekā Eiropā un pat salīdzinot ar kaimiņiem Baltijā[2][3]. Krīze ir izdevība risināt šo problēmu – jānodrošina investīcijas cilvēkos un viņu iemaņās strādāt ar jaunām un modernām iekārtām (jau pieminētā darba vidē balstītā apmācība un subsidēta nodarbinātība), kā arī investīcijas iekārtās un ražošanas telpās, it sevišķi reģionos. Kā labie piemēri var kalpot Valmiera, Liepāja un Ventspils, kur salīdzinoši īsā laikā ir izdevies izveidot vairākus pudurus ar augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu.

Lai nodrošinātu ilgtermiņa izaugsmi un inovācijas, beidzot ir jānodrošina atbilstošs finansējums zinātnei un pētniecībai, vismaz jau likumā noteikto 1% no IKP, bet tikai ar noteikumu, ka beidzot tiek ieviestas sen nepieciešamās reformas šajā nozarē.

Šķiet, ka būvniecība ir nozare, kuru krīze, vismaz pagaidām, ir ietekmējusi salīdzinoši maz, jaunākie statistikas dati vēl nav pieejami, tomēr aktivitātes dažādos būvniecības objektos vīrusa dēļ nav apstājušās un paredzams, ka arī esošie ES fondu projekti šajā nozarē tiks turpināti. Būvniecībai ir izteikts vietējais patēriņš ar salīdzinoši zemu eksporta potenciālu, Latvijā ir tikai daži izņēmumi būvniecības sektorā, kas ir mācējuši sekmīgi eksportēt, piemēram, UPB, Primekss un daži citi. Ir jāizmanto šī iespēja un jāinvestē pārejai uz videi draudzīgiem risinājumiem (Latvijas green deal in transportation).

Rīgā – primāri velo infrastruktūras izbūve, sabiedriskā transporta integrācijas projekti (Rīgas Satiksmes tīkla integrācija ar dzelzceļu), ieguldījumi dažādā infrastruktūrā apkaimēs, stāvlaukumi Pierīgā un citi projekti, kuriem ir nepieciešams salīdzinoši mazāks finansējums nekā tradicionālajiem investīciju objektiem “tiltiem un lielceļiem”. Šī ir unikāla iespēja ne vien mainīt paradumus par labu videi draudzīgiem transporta risinājumiem, bet arī izveidot pieejamu un ērtu transporta infrastruktūru.

Tūrisma straujākai atjaunošanai ir pienācis laiks radikāliem risinājumiem. Tūrisms atkopsies lēni, ņemot vērā, ka aviosatiksme, visticamāk, būs apgrūtināta vēl ilgu laiku. Viens no drosmīgiem risinājumiem ir marihuānas legalizācija, kas ļautu gan sekmēt eksportspējīgu ražošanu, nodrošināt jaunas darba vietas un radīt jaunus budžeta ienākumus. Tas arī ļautu piesaistīt reģionālo tūrismu (auto un prāmji) no Ziemeļvalstīm un tuvākajiem kaimiņiem.

Manuprāt, marihuānas legalizācija nav jautājums par to, vai tas notiks, bet kad tas notiks, arī Eiropā (it sevišķi ņemot vērā, ka Portugālē marihuāna ir jau faktiski legalizēta, tāpat kā Šveicē un vēl dažās citās valstīs). Jāizmanto krīze, lai atmestu aizspriedumus un būtu pirmie reģionā, kas šim jautājumiem pieiet racionāli, it sevišķi apstākļos, kad valstij būs grūtības nodrošināt nepieciešamos budžeta ieņēmumus. Jānodrošina stingra valsts kontrole visā ražošanas un tirdzniecības procesā, bet pašu audzēšanu un tirdzniecību atstājot privātā sektora pārziņā.

Pēc aptuvenajām aplēsēm marihuānas ražošanas un tirdzniecības legalizācija ļautu īsā laikā iegūt papildus 100-150 miljonus eiro valsts budžetā. Tas ļaus ne tikai ātrāk atjaunot tūrisma nozari, bet arī attīstīt unikālu tautsaimniecības nozari un ļaus kļūt par reģiona līderiem nozarē ar vismaz 50 miljardu EUR tirgus potenciālu tuvākajos 10 gados[4].


[1] https://www.em.gov.lv/files/tautsaimniecibas_attistiba/leap/leap2019_3.pdf

[2] https://arodbiedribas.lv/wp-content/uploads/2019/12/M%C4%81rti%C5%86a_Zem%C4%AB%C5%A1a_prezent%C4%81cija_18102019.pdf

[3] https://www.oecd.org/policy-briefs/Latvia-labour-productivity-LV.pdf

[4] https://www.forbes.com/sites/thomaspellechia/2018/03/01/double-digit-billions-puts-north-america-in-the-worldwide-cannabis-market-lead/#757eb5dd6510

Pārpublicēts no https://janis.meirans.eu/

Novērtē šo rakstu:

0
0