Menu
Pilnā versija

Kādam jābūt manam prezidentam

Daniels Bondars · 25.02.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Manam prezidentam jāpiemīt spējām sniegt runu ANO varas elitei, bet arī nebaidīties paņemt rokās lāpstu. Viņam jāspēj iedvesmot gan tepat Latvijā, gan citviet. Viņš nebūtu augstāk par citiem, tieši pretēji - viņš būtu zemāk par visiem. Viņš spiestu no lejas uz augšu, nevis velk visus augšā no sava augstuma. Viss tautas smagums būtu uz viņa pleciem. Viņš ir cilvēks, kurš, cienot to smagumu, kas tagad ir uz viņa pleciem, darītu lielas lietas.

Neapšaubāmi, šis saraksts būtu ievērojami garāks, ja es vēl pierakstītu klāt visu to pašsaprotamo (saprašanu par valsts uzbūvi, pieredzi, personības īpašības utt.), bet nekādi nevaru iedomāties, ka cilvēks var būt veiksmīgs Valsts prezidents, ja nepiemīt tās īpašības, ko iepriekš pieminēju. It īpaši nevaru iedomāties Valsts prezidentu, kurš būtu vēss, augstprātīgs vai nespētu runāt un iedvesmot vidusmēra latvieti. Šādas negatīvās īpašības turpinātu vairot sabiedrības neuzticību valsts varai (joprojām tā ir kritiski zema).

Līdz šim tieši ārpolitika ir bijusi tā joma, kur Valsts prezidents ir varējis izpausties visvairāk un visvieglāk – tur nav tāda politiskā konkurence kā iekšpolitikā. Iekšpolitikā uzreiz ir partijas, personību ambīcijas, reitingi utt. Tā ir netīra lieta. Līdz šim ir bijis tā – Valsts prezidents dara to “smuko darbu”, un “politiskie netīrumi” notiek citur.

Šo pieeju var mainīt, bet tad aktuāls kļūst jautājums, ko vēl Latvijas Valsts prezidents var darīt? Daudz nevar – atlaist Saeimu, nominēt Ministru prezidentu, rosināt un atgriezt likumprojektus utt.- un visos gadījumos, izņemot ar noziedznieku apžēlošanu vai kara (krīzes) laikā, tāpat Valsts prezidentam nav “pēdējais vārds”.

Redzot šo šauro pilnvaru loku un zinot, ko var sasniegt ārpolitikā (ES, NATO utt.), ja ir patiesa vēlme, plāns un mērķis, es uzskatu, ka Latvijā Valsts prezidentam ir jāturpina būt ārpolitikas galvenajam “virzītājam”, kā arī tautas “iedvesmotājam”. Viņš savā prezidentūrā netuvojas politikas “netīrumiem” (iekšpolitikai), jo viņš apzinās, ja vēl Valsts prezidents tiks ierauts iekšpolitikas tā brīža skandālos, sabiedrība zaudēs pat to mazo ticību valsts varai, kas vēl ir atlikusi.

Šo es rakstu Saeimas deputātiem. Drīz pie jums dosies viens, divi, trīs kandidāti. Ļoti iespējams, visi būs ļoti cienījami cilvēki, bet, kad jūs šos kandidātus iztaujāsiet, neaizmirstiet, kas ietilpst Valsts prezidenta darba pienākumos. Manā uztverē tā ir ārpolitika un “iedvesmotājs”. "Iedvesmotājs" ne tikai varas elitei vai Rīgas "kundziņiem", bet arī vidusmēra latvietim. "Iedvesmotājs" arī tiem, kuriem tu un es nepiekrītam.

Dažiem izklausīšos radikāls, bet teikšu tā - pilnīgi visi Valsts prezidenti ir bijuši cienījami cilvēki un labi speciālisti. Tikai problēma tāda, ka vairāki no viņiem bija nepareizajā amatā. Viens būtu bijis labs pašvaldības domes vadītājs, cits dakteris utt. Viens nespēja runāt angliski, cits uzrunāt vidusmēra latvieti, bet vēl cits nespēja izveidot savai prezidentūrai plānu. Visiem "uz papīra" bija cienījami CV.

Šajā priekšvēlēšanu laikā būs līdzīgi – būs daudz cienījamu kandidātu, kuri, iespējams, ir sasnieguši ļoti daudz un veiksmīgi varētu vadīt kādu ministriju vai ieņemt kādu citu ļoti nozīmīgu amatu, bet viņi nebūtu veiksmīgi ārpolitikas virzītāji un “iedvesmotāji”. Kandidātus, lai kādi ir viņu pašreizējie CV, ir jāvērtē pēc Valsts prezidenta darba pienākumiem un tā četru gada plāna, ko šis cilvēks piedāvā.

P.S. Es rakstā izvēlējos rakstīt vīriešu dzimtē, bet, protams, visur ir arī domāts sieviešu dzimtē.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

0
0