Menu
Pilnā versija

Humānisma sagraušana

Arturs Priedītis · 31.10.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu. [..] Tiesībsargs uzskata, ka trūcīguma slieksnis neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam, no kuriem pēdējais ikvienam paredz tiesības uz sociālo nodrošinājumu.”

Ko tas nozīmē? Atbilde uz šo jautājumu ir vajadzīga, jo lieta ir ļoti nopietna. Turklāt nekas nopietnāks vairs nevar būt.

Vispirms jāpaskaidro, ka tiekamies ar valdošās kliķes sociālo mazohismu. Valdošā kliķe gūst saldkaislu apmierinājumu no savas sliktās rīcības un ar to lepojas Galaktikā. Tiesībsargs mums ir valdošās kliķes elements. Pie tam uzticams elements. Par viņu balsoja 8 gudrākās galvas Valsts prezidenta nesenajās vēlēšanās. Valdošajā kliķē viņam ir atvēlēta tiesiskuma sarga loma. Šo lomu viņš līdz šim labi tēloja. Ja būtu slikti tēlojis, tad netiktu nominēts darbam Rīgas pilī. Taču ar jaunāko soli Satversmes tiesā sociālā mazohisma entuziasts ir pieļāvis milzīgu karjerisku kļūdu. Iespējams, viņš pats neaptver kļūdas mērogu. Arī citi var neaptvert tiesībsarga jaunākās iniciatīvas grandiozo nozīmību.

Tiesībsargs nepārprotami atklāj pēcpadomju nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma izteikti antihumāno būtību. Runa nav tikai par valdošās kliķes nacionālo noziedzību. Runa ir par valdošās kliķes humanitātes noziedzību. Tātad noziedzību pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu (humanitāti). To var uzskatīt par noziedzību pret cilvēci un cilvēku kā augstāko vērtību. Tas ir daudz augstāks un bīstamāks noziedzības veids nekā nacionālā noziedzība – noziedzība pret atsevišķu tautu.

Kāda jēga šajā risinājumā ir atsauksmei uz Satversmes melīgo 1.pantu “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” zina tikai viedais tiesībsargs. Latvija nav neatkarīga republika un nav demokrātiska republikā. Par Latvijas neatkarību un demokrātiju var vienīgi blādīties bezizmēra muļķi (á la “lingvists”) vai bezizmēra nelieši (á la “nācijas tēvs”). 109.pants ir pamatoti izmantots: “Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos”.

Satversme tātad ikvienam garantē cilvēciskās eksistences saglabāšanos jebkuros apstākļos. Tā ir humāna pieeja, solot cilvēkam tiesības palikt cilvēkam visdažādākajos dzīves posmos. Satversmes konstitucionālā norma atbilst humānisma principiem. Taču šī konstitucionālā norma netiek ievērota. Valdošā kliķe ir pieļāvusi Satversmes pārkāpšanu humanitātes jomā. Valdošā kliķe ir humanitātes noziedzniece.

Tiesībsargs vēršas pret savējiem, piesaistot tautas, piedodiet - “kultūrnācijas”, uzmanību valdošās kliķes humanitātes noziedzībai. Vai “kultūrnācija” un tās valdošā kliķe to ņems vērā? Vai “kultūrnācija” nekavējoties padzīs valdošo kliķi? Vai valdošā kliķe pati izdarīs “hara-kiri”?

Protams, nekas nemainīsies. Visticamākais, valdošā kliķe un “kultūrnācija” neliksies ne zinis.  Vai tad valdošajā kliķē un “kultūrnācijā” kādu uztrauc kaut kā neatbilstība Satversmei? Tajā skaitā neatbilstība cilvēciskās esamības, eksistenciālā nodrošinājuma, humanitātes jomā. Valdošai kliķei ir "kultūrnācijas" masveida atbalsts, un Satversmes ignorēšana tāpēc arī var būt masveidīga. Tiesībsargs var katru dienu par kaut ko sūdzēties. Tā ir viņa misija: “Mēneša laikā šis ir jau trešais tiesībsarga pieteikums Satversmes tiesā. Juris Jansons kā Satversmei neatbilstošu apstrīdējis arī garantēto minimālo ienākumu un valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu”.

Tiesībsargs cītīgi spēlē savu lomu. Viņš cenšas. Bet viņam faktiski nav skatītāju. Viņa aktiera meistarība paliek bez aplausiem. Skan vienīgi izsmējīgs “Nu un tad! Kas tad ir panākts?”.

Valdošā kliķe lieliski zina "kultūrnācijas" cilvēcisko kvalitāti. "Kultūrnācijas" dominējošais vairākums ir nevis kultūras iemiesojums, bet gan antihumānisma iemiesojums. Tādi kropli formulējumi kā "valstgriba", “ilgtspējība”, "kultūrnācija", “atvērt dialogu”, “klimata plāns”, “labas pārvaldības principi” var rasties tikai nepilnvērtīgās smadzenēs, bet nevis saprātīgu un morāli stabilu cilvēku smadzenēs.

Latvijas “kultūrnācijas” dominējošais vairākums neapšaubāmi iet kopsolī ar Rietumu “kultūrnācijām”. Bet vai tas ir attaisnojums? Vai drīkstam nomierināties, atsaucoties uz Rietumu civilizācijas kopīgo pagrimumu?

Humānisma koncepts vēsturiski ir mainījies. Vislielākās pārmaiņas ieviesa Apgaismības filosofiskā ideoloģija. Apgaismības laikmetā kristiānisma humānismam līdzās radās laicīgais humānisms, kuru var dēvēt par klasisko buržuāzisko humānismu. Tas ir mantinieks kristiānisma humānismam. Laicīgā klasiskā buržuāziskā humānisma galvenā ideja ir ticība prātam, bet nevis ticība Dievam. Abi humānisma veidi pēcāk eksistēja paralēli. Katram no tiem bija sava teritorija. Katru no tiem reprezentēja sabiedrības elites zināma daļa, un katrs humānisma veids sekmīgi kalpoja kā garīgais atbalsts cilvēku dzīvē. Humanizācija bija reāls process, kurā kaut kas tiek padarīts cilvēkiem piemērotāks – humānāks. Taču XIX gs. beigās un XX gs. sākumā humānisma ceļā nostājās antihumānisms. To veicināja neticība cilvēku labestībai, dzīves visu nelaimju cēloni saskatot cilvēku defektos. Antihumānisma avots kļuva atziņa, ka visa vaina ir cilvēku sliktajos instinktos, sliktajā dabā. Par to izsacījās Nīče, Freids, Špenglers un daudzi citi. Katrs no viņiem akcentēja kādus atsevišķus defektus cilvēkos.

Visticamākais, vispārējā neticība cilvēkiem un sava veida antropoloģiskais nihilisms minētajā laikā radās demogrāfisko izmaiņu rezultātā. Kā zināms, XIX gs. ievērojami palielinājās iedzīvotāju skaits. Eiropā bija t.s. demogrāfiskais bums, kas pamatīgi koriģēja sociuma kvalitatīvo seju. Sociumā ievērojami pieauga masu cilvēku apjoms. Turklāt masu cilvēki sāka pieprasīt sev noteiktas privilēģijas. Bija sastopama masu sacelšanās. Tā bija vērsta pret eliti. Elite juta savu nespēju pretoties masu invāzijai. Elites pašaizsardzības un pašmierinājuma instruments kļuva antropoloģiskais nihilisms – atruna par cilvēku slikto būtību. Turklāt elite nespēja nosargāt humānismu no antihumānisma un dehumanizācijas tendences. Elites intelektuālā atbildība un intelektuālā sirdsapziņa humānisma sargāšanā saglabājās, taču dzīves praksi tas nespēja izmainīt.    Masu sacelšanās rezultātā Rietumu civilizācija XX gs. kļuva masu sabiedrības civilizācija, kurā milzīga loma ir masu cilvēkiem.

XX gs. otrajā pusē sākās Rietumu civilizācijas noriets. Radikāli izmainījās sociuma ētoss – morāles normu, principu un ideālu kopums. Tas viss noveda pie tā, ka sāka veidoties, politkorekti sakot, humānisma jauna variācija. Tās centrā faktiski ir izteikts antihumānisms bez cilvēkmīlestības, bez rūpēm par visu cilvēku labklājību, bez cieņas pret cilvēkiem, bez humanitātes. Tā vietā ir humanitātes noziegumi, par kuriem vairs neviens nekaunās un par kuriem neviens netiek sodīts.

Novērtē šo rakstu:

0
0