Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

„Komunikācijas zinātnes eksperte” un „profesore” Sandra Veinberga un portāla TVnet galvenais redaktors Toms Ostrovskis vienprātīgi klusē uz viņiem uzdotajiem jautājumiem saistībā ar „ekspertes” portālā publicēto rakstu, kurā viņa, noklusējot savas radnieciskās saites ar VDK kartotēkā esošu personu, asi iestājas pret „čekas maisu” publiskošanu. Pietiek šodien publicē Veinbergai un Ostrovskim uzdotos jautājumus, kā arī pārpublicē „profesores” rakstu.

Jautājumi Sandrai Veinbergai

Labdien, Sandra Veinberga,

vēlos saņemt no Jums iespējami godīgas atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) kādas radnieciskas saites Jūs ir saistījušas un/vai saista ar 1954. gadā dzimušo Guntaru Mašiņu?

2) vai kopā ar minēto G. Mašiņu 20. gadsimta 80. gadu sākumā saņēmāt padomju okupācijas varas iestāžu atļauju pamest PSRS?

3) vai šajā laikā jau zinājāt par minētā G. Mašiņa iespējamu sadarbību ar Valsts drošības komiteju?

4) ja jā, kāda bija Jūsu attieksme pret šo sadarbību? Vai tajā iesaistījāties, tai pretdarbojāties, u.c.?

5) ja nē, kad tad uzzinājāt, ka minētais G. Mašiņš ar pseidonīmu Žurnālists ir savervēts kā LPSR VDK aģents 1978. gadā?

6) kāpēc neesat šo faktu pieminējusi savā publikācijā portālā TVNET, kurā iebilstat pret „čekas maisu” publiskošanu? Kā šī noklusēšana atbilst Jūsu pašraksturojumam „komunikācijas zinātnes eksperte”? Vai šādu noklusēšanu un maldināšanu esat mācījusi arī saviem studentiem?

Esiet tik laipna un sniedziet precīzas atbildes uz visiem uzdotajiem jautājumiem.

Jautājumi Tomam Ostrovskim

Labdien,

Jūsu vadītajā medijā tvnet.lv ir publicēts raksts par „čekas maisu” tēmu, ko parakstījusi kāda Sandra Veinberga, ko Jūsu medijs nosauc par „profesori” un „komunikācijas zinātnes eksperti”. Sakiet, lūdzu, vai pirms šī raksta publikācijas minētā S. Veinberga bija informējusi Jūsu medija redakciju par savām radnieciskām saitēm ar personu, kuras kā aģenta vārds un uzvārds ir atrodami šajos „čekas maisos”?

Sandras Veinbergas raksts

Čekas maisu publiskošana bija kļūda. Vai Vējonis par to atvainosies?

Neraugoties uz pūļa gandarījumu par tā saucamo „čekas maisu“ publiskojumu internetā, esmu gatava iet pret straumi un konstatēt, kā šādi rīkoties tomēr nevajadzēja. Čekistu atstātie „maisi“, kas marinēti 28 gadus un tagad izbērti kā gružu kaudze internetā, nav panākuši nedz cerēto Latvijas sabiedrības attiecību noslēgšanu ar okupācijas pagātni, nedz arī sodījuši boļševiku okupantus un viņu sovjetistu vagarus.

Kāpēc man riebjas šīs peļķēs nomestās līdzcilvēku kartiņas? Kāpēc šķiet tik pretīgs veids kā dokumentus (ar sensitīviem datiem) jaunieši vazā pa interneta renštelēm kā smirdošas trauklupatas? Kāpēc esmu sašutusi par latviešu paviršību pret citu cilvēku nodarījuma pierādījumiem? Par maisu pētnieku komisijas halturēšanu? Par slikto mediju darbu šīs problēmas analīzē un izgaismošanā sabiedrībai?

Visbeidzot – kāpēc man šķiet, ka šis akts nevis noskaidro lietas, bet nomaina būtiskus akcentus ar nebūtiskiem un rada jaunas valsts drošības problēmas nākotnē.

Proti – sovjetistu vagari turpina regulēt Latvijas politiku un ekonomiku nesodīti, bet viņu vietā mums pamests saplosīšanai ar pierādījumiem neargumentēts  mikslis, kurā vainīgie (ziņu pienesēji) sajaukti kopā arī ar PSRS sistēmas upuriem (iebaidītiem, šantažētiem cilvēkiem).

Kāpēc? Kamēr mušas nav nošķirtas no kotletēm, tikmēr šis piedāvājums nav baudāms vai pieņemams.  Vēl vairāk – tas ir nosodāms, jo būtiski traucēs Latvijas attīrīšanās procesu no komunistu okupācijas laika dēstītā garīgā piesārņojuma. Tieši tāpat kā boļševiki bradāja pa savu iedzīvotāju cilvēktiesībām Padomju Savienībā, tagad to paveica arī Latvijas prezidents Raimonds Vējonis ar savu lēmumu publiskot jēlmateriālu. Viņš to pieļāva, atbalstīja un nepieprasīja vispirms novest zinātniskās izmeklēšanas procesu produktīvi līdz galam, lai publicētu rezultātu pēc tam. Rodas iespaids, ka maisu vētītājus interesē tikai privāta izrēķināšanās, nevis tautas izglītošana par to, kas patiesībā notika. Taču sāksim pēc kārtas.

Kas bija PSRS?

Koloniālā lielvara, kas varmācīgi okupēja Latviju un ļoti nežēlīgi izrīkojas ar iedzīvotajiem kā ieslodzītajiem cietumā. Latvija (tāpat kā visa ļaunuma impērija PSRS) bija zvērīgi apsargāts cietums, kurā okupācijas režīms, nodarbojās ar nāciju un citādi domājošo genocīdu (iznīcināšanu) fiziski un garīgi. To pašu Ļeņina- Staļina sekotāji darīja arī Krievijā. Tāpēc mans draugs krievu dzejnieks Andrejs trāpīgi raksturoja Padomju Savienību kā hermētiski noslēgtu konservu kārbu, kas balstīta uz durkļiem. Izkļūt no tās sveikā nebija iespējams.

Cilvēki uz staļinistu valdniekiem reaģēja atšķirīgi. Pirmie aktivizējās pielīdēji, kas nekavējoties sāka verdziski izpatikt varai kā cītīgie cietumnieki un uzkalpojās sovjetistu elitē jeb politiskās varas nomenklatūrā. Viņi centās izpatikt kungiem un bieži luncinoties pārcentās, realizējot Kremļa vajadzības Latvijā. Šie cilvēki nav mūsu „čekas maisos“, jo savējos moskovīti saplosīšanai neatstāja. Viņi ir sveiki, veseli un pārtikuši. Privatizējuši savus partijas nomenklatūras dzīvokļus centrā un darbojas Saeimā, banku vadībā un daudzās atbildīgās vietās Latvijas varas un naudas struktūrās.

Otrais PSRS režīma uzticīgo kalpu līmenis bija armija, represīvās organizācijas, kas tieši tāpat kā „nomenklatūra“ baudīja priekšrocības: saņēma dzīvokļus, iepirkās īpašos veikalos, pirka automašīnas un tika pie bonusiem, kas parastajai pelēkajai iedzīvotāju masai  jeb ieslodzītajiem cietumniekiem nebija pieejami.  Visbeidzot apakšas - vergi – jeb pelēkā masa. Kas bija „padomju cilvēks“ jeb homos sovieticus? Aiz neizskatīgās ārienes un nemodernā apģērba šis ieslodzītais faktiski nebija tik vienlīdzīgs kā no malas izskatījās.

Lielākais vairākums vēlējās tikt no cietuma ārā.  Projām! Taču valsts bija hermētiski noslēgta. Izlauzties bija neiespējami. Robežas apsargāja, ārzemju ceļošanas pasi vienkārši nedeva. Pat sapņošana par aizbraukšanu uz rietumiem skaitījās sodāma lieta. Taču vairums (pa kluso) šķirstīja ārzemju žurnālus, kas bija iešmugulēti valstī. Klausījās bītlus, šuva kļošenes, smērēja ar krītu ķīniešu krosenes un blenza somu TV Tallinā, sapņojot tikai par vienu: kā iespējami ātrāk tikt no šīs elles ārā.

Man, personīgi, tolaik neiznāca sastapt kādu, kas nevēlētos aizbraukt no PSRS un pamest aiz sevis šo ļaunuma impēriju.

Pēc Helsinku 1975. gada akta, ko PSRS bija spiesta parakstīt, pavērās ebreju līnija, kuru daudzi izmantoja, lai tiktu projām. Citi lika lietā aprēķina precību taktiku, taču vairāk legālu aizbraukšanas veidu nebija. Nopirkt biļeti un iekāpt lidmašīnā vai vilcienā nevarēja. Tas nebija iespējams. Tieši tāpat kā šodien nevar dabūt biļeti, lai aizbrauktu uz Mēnesi vai Marsu. Nevar un viss.

Kas bija stukači = ziņu pienesēji =nodevēji?

Visi „tautu cietumā“ = Padomju Savienībā zināja, ka mūs noklausās un izseko. Sienām bija ausis un vēstules tika cenzētas. Ja kāds nesaprot, kā to darīja, tad var izlasīt Orvela darbu “1984”. Var aizbraukt uz pastudēt šodien Ziemeļkoreju. Pie mums bija tāpat. Iespējams, ka vara apzināti izplatīja baumas, ka stukači ir visur. Pat vistu kūtī. Tātad šādas bailes reāli eksistēja arī nepierādītas, smagi traumējot mūsu sabiedrību.

Partijas nomenklatūra turēja despotiskā tvērienā masmedijus un tie ziņoja tautai tikai to, ko vienīgā partija - komunisti uzskatīja par pareizu un vēlamu. Lai uzzinātu, kas pasaulē ārpus „konservu kārbas“ notiek, nācās klausīties svešas radio stacijas, uzvarot “zāģus” vai uztverot vecišķās latviešu ētera balsis no ASV.

Cietuma loģika paredzēja nodevējus pašu vidū, kas noklausās, ko darām vai runājam, un ziņo tālāk „nagu maucējiem” stūra mājā. Kādi viņi izskatījās? Īstas skaidrības par šī „tēla“ izskatu joprojām nav. Viena daļa no viņiem bija stulbi pielīdēji, kas nekautrējās publiski deklarēt savu izpatikšanu okupantu varai. Tie bija redzamie.

Piemēram, universitātes pasniedzēja Milda Losberga rīkoja tīrīšanas studentu kopmītnē Tālivalža ielā un mēģināja mūs pieķert 18. novembra svinēšana kādā kopmītnes istabiņā. Viņa  mācīja folkloru pirmajā kursā un no malas neizskatījās pēc režīma pielūdzējas. Taču tovakar ielauzās istabiņā, šantažēja un draudēja „paziņot“ un “panākt, lai mūs atskaita“. Paziņojam, ka svinam Aleksandra vārda dienu un viss. Tēlojām aktīvus, sarūgtinātus muļķus. Mūsu vidū bija Aleksandrs.  Nu tad neko. Nezinu, ko Losberga tālāk darīja, bet pieņemu, ka viņa tiešām ticēja savai pārliecībai, kuru nācās pamanīt arī vēlāk, strādājot par pasniedzēju un viņas kolēģi. Padlatvijā esot dikti labi, bet agrāk (pirms okupācijas) esot bijis slikti. Tauta klausījās, klusēja, nereaģēja. Vai viņa bija stukačs? Nezinu. Kārtīgs „ziņu pienesējs“ netaisa tračus un neskandalējas, bet paziņo KGB un „nagu maucēji“ jums atbrauc pakaļ uz mājām nakts vidū (ap 04.00) un aizved uz pratināšanu.

Vai bija iespējams uzrīkot nosodošu kampaņu pratinātājiem? Draudēt čekas pratināšanas telpā, piesaucot savai aizstāvībai ANO vai cilvēktiesības? Nē, šāda iespēja okupētajā Latvijā nebija, līdz pat 1989.gadam. Es pamēģināju protestēt universitātes vadībai 1988. gadā pēc smagas vēstules, kas bija atsūtīta par buržuāzisko nacionālismu manu universitātes lekciju saturā (mācīju studentiem televīziju, kā piemērus izmantojot Somijas TV ierakstus). Taču mani atlaida no amata un lika saprast, ka vilcieni uz Sibīriju turpinot kursēt joprojām.

Nē, protestēt nevarēja. Tas nebija iespējams. Bija jāaiziet no darba un jāstāv klusu. Pa ielu maršēja Tautas Fronte un „Labvakar“ trīnīši plosījās LTV ēterā, bet čekas ietekme nebija mazinājusies uz mums pārējiem. Vai tagad gribētos uzzināt, kuri studenti vai kolēģi toreiz stučīja? Jā, gribētu gan. Vēlētos, lai šos dokumentus ieliek arhīvā tā, kā tas notika Vācijā, kur katrs var pieprasīt savu lietu un tad izdomāt, vai  tiesāties ar cilvēkiem, kas savulaik sagandēja dzīvi.

Vai man ko dod internetā izbārstītās aģentu kartiņas?

 

Nē, nedod pilnīgi neko. Daļa šo cilvēku (kas tagad publicēti kā maisu sastāvdaļa) bija un ir ar liberāliem, izaicinošiem uzskatiem un uzvedību. Viņus tāpēc šantažēja. Citus universitātei bija jādod KGB obligāti (puikas žurnālistus, piemēram) utt.

Līdējus čekistiem nebija jāvervē (tie ziņoja paši brīvprātīgi, bet aģentu kartiņas, iespējams, viņiem vispār neveidoja). Taču disidentus, lecīgos un spītīgos, kas atšķīrās no padomju pilsoņu masas, čekisti ievēroja uzreiz.

Čeka terorizēja tos, kas mēģināja tikt uz ārzemēm (pazinu divus tādus garmatainos). Vagariem nepatika jaunieši, kas staigāja ģērbti rietumnieciski, domāja liberāli un lasīja nepareizas grāmatas. Viņiem atbrauca pakaļ, salauza un šantažēja. Tagad redzu, ka maisos ir cilvēki, kas toreiz tika šantažēti un piespiesti pie sienas. Tos es pazīstu personīgi un zinu, kā tas viss toreiz notika. Pretēji parakstītam klusēšanas zvērestam, daudzi mani draugi puiši tomēr izstāstīja kā čekisti ālējas. Apmēram zinu, kā čekisti rīkojas un kā šādos brīžos ir jāuzvedas. Šantažēja galvenokārt mūsu puišus. Meičas viņus neinteresēja (izņemot intermeitenes). Tagad viņi ir maisos, lai gan faktiski ir tādi paši upuri kā tie, kurus pretīgā valsts, nomīdīja līdz nāvei.

Kamēr šajos maisos ir kaut viens godīgs cilvēks, kas nav nodevis laikabiedrus vai veicis noziegumus pret cilvēci, tikmēr visam šo maisu saturam ir nulles vērtība.

Nekas nav noskaidrojies arī par to, kāpēc mēs katru pretimnācēju, kaimiņu un kolēģi uzskatījām par čekistu. Kāpēc tā dēmonizējām un apmelojām joprojām, neko īsti līdz galam nesaprotot: kurš ir kurš un kurš ir kas.   

Kā vajadzēja rīkoties?

Vai visi tie, kuru personas dati tagad izbērti internetā, būtu jānosoda kā kolaboracionisti un noziedznieki pret cilvēci? Nē, nav jānosoda. Kāpēc čeka maisus atstāja, Saeima nobalsoja un Vējonis akceptēja? Tāpēc, lai mūsu nomuļķotu. Pirms publicēšanas nav noskaidrots un pierādīts, kuri no viņiem ir  veikuši noziegumus un tāpēc pelnījuši sodu par nodarījumiem okupācijas laikā. Tas nav izdarīts un nekas nav pierādīts.

Vai īstos nodevējus vajadzētu publicēt? Jā, noteikti vajadzētu. 100%.

Taču vispirms šie nodevēji ir jāatrod un jānoskaidro. Šim nolūkam ir jāveic rūpīga izmeklēšana. Tieši tāpat, kā pēc kara medīja nacistus, kas arī bija noziegušies pret cilvēci.

Ir jāveic apjomīga izmeklēšana, nevis vienīgi esošā KGB materiāla sistemātiskuma analīzē (kā tas tika praktizēts līdz šim), bet daudz plašāk.

Izmestajās kartiņās ir vervētāji. Loģiski, ka vajadzētu sākt izmeklēšanu tieši ar viņiem. Arī pēc kara sauca pie atbildības koncentrācijas nometņu apsargus. Tas, ka daži no šiem čekistiem – kartiņu drukātājiem tagad dzīvo Vācijā, nav iemesls bezdarbībai. Šie cilvēki ir aktīvi kalpojuši naidīgam režīmam un viņiem par šo rīcību tagad būtu jāatbild. Nākamais solis – protokolu analīze un noziedzīgu personu izgaismošana. Prokuratūrai šeit ir darbs, kas nav izdarīts līdz galam. Vēl nepieciešamas starptautiskas konferences un publicistisks darbs sabiedrības izglītošanai.  

Lai kādu sodītu un izkārtu vispārējam nosodījumam ir jābūt vainas saturam, kas ir pierādīts. Citādi iznāk linča tiesa un raganu medības. Tāpēc muļķīgi ir aicināt „krustā piesistos“ 4500 tagad publiski atzīties, ko viņš padomju laikā darīja un kāpēc tieši tā rīkojās (kā to sākuši praktizēt daži mediji). Šādi nerīkojas valstis, kuras par augstāko vērtību uzskata cilvēku un viņa tiesības.

Ar šo mūsu Latvijas valsts politiskā vadība maz atšķiras no padomju režīma politiķiem, kas organizēja „paraugprāvas tiesās“, un mēdza izbērt režīmam netīkamu personu datus presē, rakstīt neslavas rakstus un celt karātavas Rīgas centrā.

Atriebības kompensēšana pret aizdomās turētiem cilvēkiem (kuru vaina nav argumentēti pierādīta) nav demokrātiskas valsts cienīga rīcība. Tā ir upuru piekaušana. 

Kāpēc Latvija tik pavirši un nežēlīgi izrīkojās ar saviem pilsoņiem? Tāpēc, ka šo soli veica PSRS varas mantinieki Latvijā, kas ignorē attīstītas sabiedrības loģiku cilvēktiesību aizstāvības jomā. Tāpat izgāzās arī Lietuva un citas postpadomju kompleksos iestigušas valstis. Taču, piemēram, Vācija izvēlējās pavisam citu ceļu Stasi atmaskošanai. Šo atšķirību izskaidroju ar apstākli, ka Vācija ir daudz attīstītākas demokrātijas valsts un sovjetiski izrēķināties ar savējiem, kā tas Latvijā un Lietuvā pieņemts, viņi tomēr nevēlējās. 

Vai atriebību alkstošā tautas daļa ir gandarīta?

Nezinu vai tā ir. Domāju, ka gandarīti ir šo raganu medību organizētāji politiķi, kas nav spējīgi izveidot godīgu izmeklēšanu. Viņi (un mūsu tiesu sistēma) cer, ka ar šo tauta norīs pamesto kumosu un nomierināsies. Šādi ir lētāk un vieglāk pielikt punktu PSRS okupācijas laika traumai.

Apmierināta ir arī tā sabiedrības daļa, kas nesaprot lietu loģiku un Padomju Latvijas ikdienas dzīves modeli, iedomājoties, ka toreiz padomju cietumā dzīvojot, ieslodzītajiem bija izvēles iespējas. Plaukšķināšana demonstrē muļķību. Sāpīgi, ka tādi cilvēki, kā lieliskā gleznotāja Maija Tabaka, ir nomesti sabradāšanai 2018. gadā brīvā valstī ar nosaukumu Latvija. Viņa ir un paliks izcila māksliniece, kurai bija iespēja agrāk nekā pārējiem pamest cietumu un parādīt savas gleznas ārzemēs. Lieki piebilst, ka Maijas starptautiskā atzinība toreiz bija arī mūsu (pārējo cietumnieku) uzvara un prieks, ka viss vēl nav zaudēts socreālisma zampā. Nezinu, vai viņa ir cītīgi rakstījusi ziņojumus čekai par citiem māksliniekiem? Sagandējusi kāda cita dzīvi stučījot? Par to pierādījumu mums nav. To es nezinu. Godīgi sakot – neticu, ka viņai tolaik bija laika nodarboties par šādiem niekiem, gleznojot Razumu un citus lieliskos portretus. Ieskaitot Kolontaju. Viņas māksla nozīmēja (un nozīmē joprojām!) ļoti daudz un kartiņa „maisā“ man vairāk izskatās pēc čekistu garīgās izvarošanas pierādījuma, nevis viņas nodevības liecības.

Kāpēc Kaimiņš, Kiršteins un Vējonis nometa mums apēšanai uz šķīvja Maiju Tabaku? Nevis, piemēram, Aivaru Lembergu, Augustu Brigmani vai eksprezidentu Andri Bērziņu?

Šie vīrieši padlatvijas laikā uzkalpojās līdz partijas nomenklatūrai, kas faktiski varēja ietekmēt režīmu un KGB tieši. Viņus neviens neaiztiek un nodarījums netiek apspriests. Kāpēc tika sajaukti un nomainīti akcenti? Kāpēc būtiskais ir aizstāts ar nebūtisko? Kamdēļ īsto pārkāpēju vietā mums piedāvā saplosīt un apmierināties ar nesašķirotu, čekas atstātu kartīšu rasolu, kurā mušas sajauktas kopā ar kotletēm?

Tāpēc, ka Kremļa varu okupētājā Latvijā 50 gadus īstenoja partijas augstākā ešelona cilvēki - PSKP nomenklatūra nevis tie, kas redzami internetā izbērtajos maisos. Šie nomenklatūras cilvēki ne tikai atskaitījās Maskavai un realizēja komunistu ideoloģiju pie mums, bet arī komandēja to pašu KGB. Tieši viņiem KGB ziņoja savu informāciju un viņi varēja ietekmēt procesu gaitu. Viņi nav šajos maisos. Taču nekur nav pazuduši – sēž Saeimā, vada partijas, ietekmē valdību un labi pelna privātās struktūrās. Izmanto noziedzīgus paņēmienus valsts neatkarības graušanai.

Vai beidzot nav pienācis laiks aizliegt tieši padomju nomenklatūras cilvēkiem darboties valsts pārvaldes sistēmās? Vai nevajadzētu viņus sodīt par nodarījumiem pret līdzcilvēkiem PSRS okupācijas laikā Latvijā? Samaksājot noteiktu summu valstij par kalpošanu naidīgam režīmam? 

Izlietu ūdeni nesasmelt

Maldīga ir arī doma, ka šos „cilvēkus no maisiem“ visus 28 gadus būtu izrīkojuši Krievijas specdienesti savās interesēs. Šis naivo politiķu - populistu mīts neiztur kritiku, jo ir pretrunā slepeno dienestu loģikai. Kāda jēga izmantot pretinieka izlūkdienestam zināmos aģentus, kas var būt dubultaģenti? Pretinieka varas aģentu saraksts ir jebkura izlūkdienesta vērtīgākais aktīvs, kuru uz ielas izber tikai muļķi. 

Taču, tagad - kopš 20. decembra, situācija ir mainījusies. Lielākā daļa no maisos atklātajām personām, kas nebija piedalījušas politikā vai zīmējusies publiskajā telpā, jūtas Latvijas valsts „uzmesti“. Tas dod labu iespēju KGB mantiniecei FSB atjaunot kontaktus ar Latvijas spārdītajiem cilvēkiem. Nav izslēgts, ka RU pratīs atvainoties, kompensēt un mēģinās šos ļaudis savanģot savās interesēs. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem pieslēgsies ekonomisko emigrantu naidīgajai grupai, kas labprāt iegriež savai bijušajai dzimtenei. Ar šo nepārdomāto soli gan populistiskie Latvijas politiķi, gan tuvredzīgais prezidents Vējonis ir ignorējuši SAB un Drošības policijas brīdinājumus par riskiem, kurus maisu publicēšana radīs mūsu valsts drošībai. 

Rodas iespaids, ka Saeimas vēlēšanu skurbulī politiskā elite no vannas  ar ūdeni ir izgāzusi arī pašu bērnu.

Prezidentam savā Jaungada runā Vecgada vakarā būtu jāatzīst, ka šī bija Latvijas interesēm naidīga rīcība. Raimondam Vējonim vajadzētu atvainoties par šo nekompetento un tuvredzīgo lēmumu, kas nevienam nekādu labumu nav nesis.

Tikai radījis riskus  Latvijas valsts drošībai. Tas būtu godīgi. Citādi ir pamats aizdomām, ka viņš pats kalpo PSKP nomenklatūras blēžiem Latvijas politiskajā vadībā joprojām un nav ieinteresēts patiesības noskaidrošanā.

Novērtē šo rakstu:

0
2