Menu
Pilnā versija

„Anquis in herba” jeb Čūska zālē

Ainārs Kadišs · 17.02.2020. · Komentāri (1)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Laikā, kad visa pasaule, vairums valstu gatavojas pasargāt savus iedzīvotājus no iespējamas koronavīrusa izplatīšanās, Latvijas publiskā telpa un ļaužu prāti ir nodarbināti ar daudz svarīgākām lietām – kādas latviešu sievietes nedienām Dienvidāfrikā un Dānijā. Viņa atrodas Dānijas cietumā un gaida izdošanu uz DĀR, kur (pēc mediju sniegtās informācijas) veikusi VAIRĀKUS noziegumus, no kuriem visskaļākais ir bērna nolaupīšana, ko starptautiski apzīmē ar vārdu “kidnapping”. Jau sen citus viņas noziegumus neviens nepiemin. Ne medijos pieminēto dokumentu viltošanu, ne “citus” likumpārkāpumus. Ir palicis tikai “nu kā var māte nozagt SAVU bērnu?!

Uz to arī “pavilkās” kāda sabiedrības daļa, un tai “aizkrita širmis”. Sākās drudžaina K.Misānes glābšanas kampaņa, kuras laikā tika aizmirsts par tiesiskumu, diplomātiju, valsts (tautas) tēlu utt. Aktīvisti pat pārgājuši uz draudiem un gatavi boikotēt dāņu cukuru. Daži no draudiem pārgājuši uz darbiem un dāņu cukuru vairs nepērk, tādējādi sagādādami visai ievērojamus zaudējumus (pēc mediju informācijas) cukurfabrikas īpašniekam – vienam no Latvijas kangarāta spožākajiem spīdekļiem un lielākajiem neliešiem - Ivaram G odmanim. 

Labi, ka nav pieteikuši Dānijai un Dienvidāfrikai karu. Tādas idejas jau izskanēja, lai gan, jautājumā iedziļinoties, tas varētu Latvijai nākt par labu. Ja Latvija Dānijai karu zaudētu (kas gan ir maz ticams, ņemot vērā Latvijas armijas milzīgo potenciālu, moderno bruņojumu, skaitlisko pārākumu un kareivīgumu), tad Dānijai nāktos okupēt Latviju un iecelt šeit Dānijas okupācijas administrāciju. Bet sliktāka par pašreizējo tā vienkārši pēc definīcijas nevar būt, tādēļ Latvijas ļaudis būtu tikai ieguvēji.

K.Misānes “glābšanas komiteja”, gluži vai apreibusi no pacilājošās “labo darbu” sajūtas, aizmirsusi visas pašmāju nedienas, koronavīrusus un citas likstas, iedvesmo sevi un citus uz lieliem darbiem, un jau tapusi vēstule ar lūgumu pēc palīdzības vienam no šīs pasaules līderiem – Krievijas Federācijas prezidentam V.Putinam. Tā, protams, ir masu pašapziņas, vienlaicīgi – arī idiotisma kulminācija.

Tā ir aitu bara kolektīvā vēstule cita, lielāka aitu bara vilkam ar LŪGUMU iejaukties šī bara dzīvē. Stulbās aitas jau nesaprot, ka šādi LŪGUMI leģitimizē valstsmafiju un to līderu varu un piešķir tiem solīdumu un autoritāti. Neesmu šo vēstuli lasījis, bet ceru, ka aktīvisti tajā ne tikai LŪDZ, bet arī atteikuma gadījumā piedraud ja ne gluži ar karu, tad vismaz ar Krievijas naftas, gāzes un citu energoresursu, kā arī citu preču boikotu un citām ekonomiskajām un militārajām sankcijām.

Ceļojot gan pa Krieviju, gan ārzemēm, esmu sastapis un runājis ar daudziem Krievijas pilsoņiem. Epiteti, ar kādiem viņi apveltī savu prezidentu, ir cenzējami. Esmu dzirdējis arī par viņa atbalstītājiem, bet dzīvē tādus sastapt nav nācies. Latvijā gan publiskajā telpā viņi ir vērā ņemamā daudzumā.

No sabiedrības manipulācijas viedokļa K.Misānes gadījums ir spoži veikta operācija. Ažiotāžas aizsegā katru dienu Latvijā iet bojā cilvēki, kurus Latvijas valsts novedusi līdz bankrotiem, maksātnespējai, bezpajumtnieka stāvoklim un pat nāvei. Bet viņi nevienu neinteresē. Jo viņi klusē. Un nav jau vairs, kur iespraukties ar savu bēdu stāstu un, iespējams, lūgumu pēc līdzcilvēku līdzjūtības un palīdzības – informācijas telpa ir pilna...

Un Latvijas sabiedrība neuzzina, ka valstī, piemēram, nav nopērkamas sejas maskas. To nav ne tikai aptiekās, bet arī aptieku noliktavās. Cilvēciņi neuzzina to, ka Latvijā ir tikai trīs punkti, kuri daudz maz sagatavojušies iespējamai koronavīrusa inficēto sastapšanai. Daudzām ģimenes ārstu praksēm nav pilna speciālā aprīkojuma. Tas nozīmē, ka – nedod Dievs! -, ja Latvijā vīruss parādīsies, tas var izplatīties sprādzienveidīgi. Un laimīgi no DĀR cietuma paglābtā Misāne ar visiem bērniem arī var kļūt par tā upuri. Bet mums, protams, tas neinteresē. Mēs izbaudām vienotības saldo eiforiju un smadzenes vienkārši nelietojam. Jo tā ir ērtāk un patīkamāk.

Nobeigumā gribētu piebilst tikai vienu. Ir jāievēro samērīgums. Nu nevar, glābjot vienu cilvēku, ignorēt visus pārējos, kuru dzīvību un veselību apdraud Latvijas valsts, jeb, precīzāk – valstskorporācija/valstsmafija. Fokusējoties uz viena cilvēka problēmām, neredzēt un nedzirdēt citas, iespējams – daudz bīstamākas.

Latvijā katru gadu līdz pašnāvībai tiek novesti un to izdara apmēram trīs reizes vairāk cilvēku, nekā iet bojā satiksmes negadījumos. Pašnāvībās mēs esam starp pasaules līderiem. Viņi aiziet klusēdami, dziļā vientulībā. Jo viņiem nav pazīstama neviena modele, kura savu smuko ģīmīti izmantotu viņu aizstāvībai, Viņi nav juristi un nezina tik daudz juridisko knifu kā, piemēram, Misāne. Viņi nezina, kā sataisīt troksni medijos. Un tādēļ par viņiem reti kurš uzzina. Viņi aiziet klusēdami un kļūst par cipariņu statistikā.

Tas viss notiek mums līdzās. Bet mēs lidojam tik augstu, ka to nepamanām. Mēs korī tik skaļi protestējam pret visiem Misānes pāridarītājiem, tik skaļi strīdamies viens ar otru, esam tik apreibuši no savas līdzjūtības, empātijas, augstsirdības un varonības kokteiļa, ka varam neievērot Hāgas konvenciju, vairs nedzirdam grūtdieņu vaidus sev blakām, neredzam uz ielas tiesu izpildītāju izliktos, neievērojam dīvaino sagadīšanos ar individuālo aizsarglīdzekļu nepieejamību vajadzības gadījumā utt.

Cilvēki, esiet modri! Ja Latvijas pērkamie masu mediji kaut ko pārspīlēti tiražē, tad ziniet – zālē ir čūska!

*(Anquis in herba ir latīņu izteiciens, tulkojumā - čūska zālē, kas nozīmē brīdinājumu par neredzamām, apslēptām briesmām)

Novērtē šo rakstu:

0
0